Haruki Murakami - Kafka liedagā Jānis Rubļevskis (koko) / 22.02.2016. 12:01 / #Grāmatas / 4 komentāri
Man šķiet, ka pats grāmatas nosaukums vien var piesaistīt lasītāju. Mani piesaistīja atsauksmes un tas, ka grāmata darbā mētājās plauktā nelasīta jau vairāk kā gadu - tas ir nesmuki - krāt putekļus uz labas lasāmvielas.
Pavisam nesen iesildījos ar Murakami The Strange Library. Kamēr silts, tikmēr jāķeras vērsim pie ragiem - tā arī darīju.
Ņemot vērā, ka šī ir piektā grāmata, ko no autora daiļdarbiem lasīju, tad jau ir pierasts pie stiliņa. Pilnīgi saprotu tos cilvēkus, kas kļuvuši par Murakami faniem un lasa no viņa pilnīgi visu - ja patīk tā mistika, tad ir grūti atturēties. Arī man patīk gan tā mistika, gan arī šīs mistikas blakusefekts - pilnīga sižeta neparedzamība (galvenokārt)...
Tāpat kā citās grāmatās, arī šajā neiztika bez falliskuma (tā sauc dzimumloceki literārajā valodā) slavināšanas. "Ciets kā marmors", ja pareizi atceros vārdu salikumu, bija normāls epitets, kad sižets skāra tēmu par galvenā varoņa dzimumlocekli... arī brīdī, kad nesen iepazīta meitene, kurai ir draugs un tāpēc nekas vairāk nebūs, viņam to masēja... arī tad, kad viņš domāja par sievieti, kas, iespējams, ir viņa māte.
Stāsts ir par kādu 15 gadīgu jaunēkli, kurš savā galvā sarunājas ar puisi dēvētu par vārnēnu - tas ir tāds kā otrais (viedais) es. Viņš aizmūk no mājām, jo ir sapratis, ka šis ir vienīgais brīdis, lai to izdarītu. Pats to nezinādams, Kafka Tamura (tā viņš sevi ir nodēvējis) ir iesaistīts mistiskā lietā - tādā kā laika cilpā, no kuras viņam jātiek laukā...
Un ir pareģojums... Pareģojums, ka Kafka pārgulēs gan ar savu māti, gan arī ar savu māsu, taču tieši no šī pareģojuma viņš grib aizbēgt.
Iespējams, ka palīdzēs vīrs, kurš spēj sarunāties ar kaķiem? Nu var jau gadīties, bet var arī negadīties. Tālāk jau lasītājs pats tiks galā.
Sižets ļoti saistošs. Pierakstīts stilā, kas bija līdzīgs arī 1q84 - katra nodaļa par kādu no darbojošajām personām, kuru likteņi lēnām savelkas kopā. Sižets ļauj visu laiku mēģināt uzminēt, kurš un kādā veidā ir saistīts - smadzenēm praktiski nav atpūtas, tāpēc lasās ļoti ātri.
Beigas, kā jau Murakami, vilktas ar gumiju - sak' - a, ja gribētu, tad uzrakstītu arī turpinājumu, taču beigas kā tādas ir. Ne velti saka: "visas beigas ir kaut kā jauna sākums." Man patika un biju gandarīts par grāmatas izlasīšanu.
Garadarbu vērtēju ar stabiliem 9 kokoiem no 10. Izklaides gabals, kas paliks atmiņā ilgāk kā divus mēnešus... Varbūt pat visus trīs.