Haruki Murakami - 1Q84 Jānis Rubļevskis (koko) / 09.05.2015. 14:50 / #Grāmatas / 3 komentāri

Vienu brīdi visi apkārtējie bija nenormāli aizrāvušies ar Haruki Murakami daiļradi. Tā kā es esmu galīgs noliedzējs visam meinstrīmam, tad, laikam jau diezgan neapzināti, turējos no šī garadarba pa gabalu, bet grāmatas ir radītas, lai tās lasītu, vai ne?

Vispār es biju gudrāks kā pārējie - sagaidīju uzreiz visas trīs daļas, jo, ja jāgaida pus gads, lai tiktu pie katra nākamā turpinājuma, tad var gadīties, ka iepriekšējo ir jāpārlasa. Šeit nu ir tas izplatītais variants, kad vienu biezu grāmatu brutāli sacērt vairākos vienāda biezuma gabalos, jo tā pa īstam neviena no grāmatām nebeidzas. Man pat gribētos ticēt, ka Murakami kabatā ir vismaz ceturtā daļa, jo beigas bija tik pat "izsmeļošas" kā pirmajās divās daļās.

Grāmatā ievērotais rakstības stils ļauj visu laiku uzturēt vienmērīgu spriedzi, ietverot arī informāciju, kas nav nemaz tik aizraujoša. Tas ir panākts ar dažādo likteņu aprakstīšanu: katra nodaļa ir par vienu no varoņiem; nodaļa vidēji ir tikai 20 lappuses gara; ja notikumi viena varoņa dzīvē konkrētajā brīdī ir vienmuļi, tad otram noteikti ies karsti. Pirmajās divās grāmatās nodaļas sadalītas uz diviem cilvēkiem - Aomami un Tengo. Trešajā jau nāca klāt arī.. Nu redz - tie vārdi ir neiegaumējami. Respektīvi, pirmajā daļā ir sajūta, ka lasi divas pilnīgi nesaistītas grāmatas. Nākošajās daļās jau sāk viss savilkties kopā.

Visam sižetam cauri vijas mistika: little people, dubultie mēneši, paralēlais 1984. gads (pamanījāt, ja? Kas viņiem ir ar to 84.?), gaisa kūniņas, cilvēku kloni un līdzīgi. Kad tā vienā teikumā to visu mistiku saraksta, tad izklausās drausi, bet patiesībā sižetā tas viss iepīts tik profesionāli, ka reizēm šķiet tikai kā sajūtu pastiprinājums nevis patiesa mistika. Vai tad Tev, mans mīļais lasītāj, nav gadījies sajusties tādā kā svešā pasaulē uz kādu brīdi? Man ir (un nē - alkohols tur ne vienmēr ir pie vainas).

Pati grāmata[s?] ir par to kā cilvēki (ne visi, bet daļa) pēkšni nonākuši kaut kādā paralēlā 1984. gadā (1Q84 - Q ir domāts kā question), kurā notiek visādas mistiskas lietas. Centrālie tēli ir Aomame - sporta trenere, muskuļu stiepšanas un masāžas, kā arī akupunktūras meistare - un Tengo - matemātikas skolotājs un rakstnieks. Viss sākas ar to, ka Tengo, pārstrādājot kādas meitenes - Fukaeri - sliktā valodā pierakstītu, taču laba sižeta grāmatu, atver slūžas mistiskiem notikumiem. Tā teikt - uzkāpj uz varžacīm tā saucamajiem Little People.

Visa pārējā grāmata ir par to, kā Aomames un Tengo likteņi lēnītēm savijas (atkal) kopā! Ja stāstītu kaut ko vairāk, tad tiem, kas nav izlasījuši, būtu baigais spoilers, taču jāsaka, ka galvenie varoņi ir ļoti pārdomāti, taču man bija problēmas ar dažām otrā plāna personām. Ta tās personas būtu parādījušās tā ļoti un viņi nenestu sižetā lielas izmaiņas, tad es nepiesietos, taču bija varoņi, kas nostājās nozīmības ziņā gandrīz galvgalī, taču kaut kādā brīdī vienkārši pazuda bez paskaidrojumiem un atstāja manā prātā tādu melnā cauruma efektu. Joprojām gan pastāv cerība, ka Murakami uzrakstīs 1Q84 turpinājumu vai vismaz paralēlo grāmatu, kur galvenie varoņi būs šīs grāmatas supportpersonas.

Kopumā grāmatai dodu 7 kokous no 10. Punktus visvairāk uz leju pavilka tieši trešā grāmata, jo tā man likās baigi izstiepta un vienmuļa. Ja pirmajās divās notikumi virzījās uz priekšu pietiekami spraigi un dramatiski, tad pēdējā sākās gumijas vilkšana. Varbūt autors bija sevi nedaudz par daudz izsmēlis.


Komentāri:

lredoto/;v @ 04.08.2015. 18:43

Kafka bija par 100% labāka par šo, bet tagad jau Murakami raksta par visu, ko grib arī par to, kā skrien..

koko @ 12.05.2015. 06:15

Ja paskatās uz kopējā mūsdienu literatūras fona, tad šis gabals ir pat diezgan labs. Uzskatu, ka starp kādām 10-15 klasikas, biogrāfiju un/vai tehniskās literatūras grāmatām ik pa laikam jāizlasa arī kaut ko tādu, lai zinātu, par ko citi lasa un cik attīstīta ir mūsdienu daiļliteratūra kā tāda. Bet par 1984 un par tevis nosauktajiem autoriem piekrītu. Arī tagad esmu pieķēries klasikai - atkal lasu šo to no Ž. Verna :D

Lai tač liek mierā to 84... @ 11.05.2015. 20:52

Šī bija pirmā (un laikam pēdējā) reize, kad iekritu komercija apskāvienos un iegādājos šo dižpārdekli, lai varbūt mazliet vairāk saprastu ko mūsdienās lasa. Nu ok, no Japāņu autoriem arī nekas daudz nebija lasīts. Jāsaka, ka gramatā ir daudz plusi un mīnusi. Piekrītu, ka pēdējā daļa ir stipri izstiepta, man personīgi pietika ar pirmo grāmatu lai radīto šo hentai kill bill bildi, bet pēc tam jau sižets sāka izstiepties. Var just, ka autors ir populārs ne tikai savā zemē un šur tur pabijis un paceļojis. Par to liecina neskaitāmas atsauces uz rietumu kultūru, kas man personīgi traucē, jo rodas sajūta, ka autors apzināti grib izpatikt rietumu lasītājam. To vēl vairāk var just lasot viņa pēdējo grāmatu Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un..., tur no vietas ir šie iestarpinājumi (kāds pārvācas no Tokijas uz Somiju, nu ok...) Anīvej grāmata ir laba lasāmviela autobusā, ātrgaitas vilcienā, braucot pa autobahn vai lidmašīnā, jo grāmatām piemīt šī dinamika, bet mierīgam vakaram pie bauskas alus atstāj Dostojevski, Pasternaku vai Džoisu. Āaa, un par to 1Q84, lai arī pats esmu šī gada izlaidums un 1984 ir viens no maniem favorītiem, bija grūti sagremot un uztaustīt līdzības. Tamdēļ lai 1984 pieder Orvelam.

Ivars


Nu pasāpini mani - tu jau gribi:

* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.