Žils Verns - 20000 Ljē Pa Jūras Dzlemi Jānis Rubļevskis (koko) / 31.08.2015. 08:55 / #Grāmatas / 2 komentāri
Parādi ar pirkstu man uz cilvēku, kas ne reizi nav dzirdējis par Kapteini Nemo un es tev pateikšu, cik neizglītoti ir tavi draugi. Bet... dzirdēt ir viens, taču lasīt ir kaut kas pavisam cits.
Bieži vien man sanāk kaut ko darīt ačgārni. Tā arī šoreiz vispirms izlasīju Noslēpumu Salu, kas ir 20000 Ljē Pa Jūras Dzelmi turpinājums. Te tad uzreiz arī jāpasaka viena lieta - ja Noslēpumu Salā manā galvā kapteinis Nemo bija vizualizējies kā tāds sirms, liela auguma un diezgan korpulents večuks - nu gluži kā Ziemsvētku Vecīits -, tad tagad viss bija pavisam savādāk. Šoreiz kapteini Nemo iztēlojos kā ļoti atlētisku, melnīgsnēju un pat skarbu cilvēku.
Stāsts par Nemo sākas brīdī, kad viņš ar savu uzticamo apkalpi un vēl uzticamāko zemūdeni "Nautilus" sāk terorizēt okeānos un jūrās kursējošos kuģus. Es neminēšu iemeslus, jo tos tu esi jau lasījis vai arī vēl paspēsi izlasīt, taču viens ir skaidrs - neviens nedomāja, ka Nautilus ir zemūdene, jo tajā laikā tas bija kaut kas nedzirdēts. Tā arī profesors Aronnā uzskata, ka tas ir vienkārši liels vaļveidīgais dzīvnieks un kāpj uz Amerikāņu kuģa, lai to notvertu. Viņu pavada uzticamais puisi Konseils (vārdus es pa savam tulkoju).
Arronnā, Konseils un kanādiešu harpūnists Neds Lands pārkrīt pār bortu un viņus beigās kapteinis Nemo uzņem savā zemūdenē, norādot, ka viņi ir brīvi cilvēki, taču nekad nedrīkst pamest Nautilu, jo uz zemes nedrīkst uzzināt, ka tāda zemūdene pastāv. Tā nu sākas lielais zemūdens ceļojums.
Interesanti piedzīvojumi grāmatā mijās ar (parastam cilvēkam) neinteresantiem ūdens augu un dzīvnieku aprakstiem. Reizēm ir sajūta, ka jāņem palīgā ir vārdnīca, lai saprastu, par ko tad pēdējās divās atkāpēs bija runa. Ļoti ātri es atmetu domu iedziļināties - uzmeklēju tikai dažus biežāk pieminētos zemūdens iemītniekus, lai saprastu, kas tad ir tik briesmīgs, vai tieši otrādi - skaists, kā arī paskatījos cik garš ir fatoms un franču jūdze, lai daudz maz orientētos dziļumā, nobrauktajos gabalos un ātrumos.
Reizēm liekas - nu kas tad var tāds interesants zemūdenē gadīties, bet ir tādas lietas kā zemūdens rifi, kur var uzsēsties un pēc pāris dienām palikt bez gaisa, ir aisbergi, kas var apgāzties un iespiest zemūdeni šaurās vietās un līdzīgi... Nemaz jau nerunājot par kuģiem, kas mēģina Nautilusu atrast un iznīcināt.
Zemūdene ir zemūdene, bet aprakstītie notikumi "Mēnes pastaigu" stilā zem ūdens ir vēl jo aizraujošāki. Te nu parādās autora zināšana gan par ūdens augiem, gan arī retiem ūdens iemītniekiem. Ne velti autora ģimenei piederējusi kuģa kompānija, ko, protams, mantojumā saņēmis arī pats Žils.
Beigas man šķita nedaudz nepārdomātas. Laikam tieši tāpēc tika uzrakstīta Noslēpumu sala, jo pēdējā nodaļā bija saprotams, ka Kapteinī Nemo kaut kas iekšēji ir mainījies, bet kā tas viss tālāk attīstījies, to arī nevar bez turpinājuma pateikt. Noslēpumu sala salika punktiņus uz i.
Grāmatu vērtēju ar 8 kokoiem no 10. Manuprāt, šī nav spēcīgākā Ž. Verna grāmata, taču viena no interesantākajām (tādas tās ir visas). Lasīt, protams, ir vērts un pat ieteicams. Tā tehnoloģija, kas ir aprakstīta zemūdenē, šķiet pašsaprotama un tomēr "kā viņš to izdomāja?".