Wolfenstein: The New Order

Jānis Rubļevskis (koko) // 2016. gada 8. janvārī, 9:18 // #Datori // 1 komentāri 

Wolfenstein: The New Order

Atceraties, kad zilās sienās ar zaļām durvīm parādījās Hitlers un tu pa viņu šāvi ar kaulu zāģi? Dzīve ir gājusi uz priekšu, bet džeks ir tas pats, kas toreiz. Viņš atkal cīnās pret ļauno.

Nezinu, kas Gatim bija uznācis vai kur viņš tik lēti spēli dabūja, ka izdomāja man to uzdāvināt, bet nu vienu rītu pamodos ar ziņu, ka man Stīmā ir atnākusi dāvanā spēle Wolfenstein: The New Order. Гавно вопрос - ķēros pie tā, lai spēli izietu, jo atsauksmes biju dzirdējis ļoti labas.

Esmu spēlējis veco Woflenstein 3D (linkā var spēlēt onlainā) kā arī izgājis Return to Castle Woflenstein. Jaunās spēles dinamika un lielākoties arī stils ļoti atgādina Atgriešanos Wolfenstein Pilī, taču grafika, protams ir uzlabota un ir jauns stāsts... Stāsts ir tiešām interesants.

Šī ir kārtējā šaušanas spēle, kuru var uztvert kā filmu. Šoreiz gan žanrs nav šausmene, bet nu sava veida distopija gan tā varētu būt. Mums tiek parādīta alternatīva vēsture. Galvenais varonis ir amerikānis, kas cīnās pret nacistiem. Bēgot no gūsta, sprādziena šrapnelis trāpa viņam galvā. Atrasts un izskalots (laikam Čehijā) viņš ir paralizēts un visai daudz nesaprot. Iet gadi un veselība uzlabojas... Paiet četrpadsmit gadi un tad dramatisks pārdzīvojums cilvēku atkal atgriež dzīvē, lai uzzinātu, ka pasaule ir mainījusies - visur valda nacisti... Pat Amerika padevusies, jo nacisti tikuši pie atomieročiem un piedraudējusi... Izskatās, ka pa šiem 14 gadiem pat pagrīdes kustība apspiesta, bet vai tā ir taisnība?

Tā nu džekiņš močī uz priekšu, kamēr nošauj visus, kas jānošauj... Pat paspēj uzlidot uz Mēnesi, lai arī tur šo to nošautu un šo to nospertu.

Spēle forša un nesa zināmu porciju izklaides... Nu nevis tā, lai smietos, bet tā, lai būtu interesanti. Filmas mūsdienās tik interesantas netaisa.

Tajā grūtības līmenī, kurā izgāju es, brīžiem šķita paviegli, bet nu es negribēju aizrauties ar hardcore, tāpēc priecājos, ka situ viņus nost kā mušas (nē, bēbīšlīmeni es nespēlēju). Man patīk pielavīties, nošaut ar klusinātāju, nodurt ar nazi (pieļauju domu, ka iepriekš izietā Max Payne 3 iespaidā biju pārlieku uzmanīgs). Tas bija forši izstrādāts un par to es saņēmu arī atzinības, bet viena lieta man gan uzdzina patiesu jautrību: ja šauj ar pistoli, tad vajag trāpīt galvā, citādi nenomirs un būs trauksme; ar nazi pietiek iemest kājā un pretinieks nobeidzas, nedaudz paraustoties agonijā.

Spēli vērtēju ar nopelnītiem 9 kokoiem no 10. Ir laba, bet vai es maksātu tos 50 eiro, es ļoti šaubos.

Komentāri

Bērnības atmiņas jaunā izskatā.

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.