Max Payne 3 Jānis Rubļevskis (koko) / 28.12.2015. 20:23 / #Datori / 7 komentāri
Tie, kas mani pazīst, noteikti zina, ka esmu diezgan liels Max Payne fans, tāpēc nav brīnums, ka nopirku arī trešo (pēdējo) Max Payne sērijas spēli... jau pirms gada. Kāpēc tik ilgi gaidīju, lai izietu?
Viss aizsākās tālajā laikam jau 2001. gadā, kad mans draugs un klasesbiedrs Valērijs man iedeva Max Payne instalāciju (toreiz vēl krievu valodā un nedaudz pirātusku, protams, uz CD ar visu smuko apdruku). Uzinstelēju uz sava mazjaudīgā celerona, kuram bija 4mb iebūvētā videokarte, bet vilka un vilka labi. Tā pavilka, ka mūsdienās pirmo un otro daļu esmu izgājis katru jau vairāk kā 20 reizes, tāpēc nav brīnums, ka savajadzējās arī trešo daļu.
Lai būtu godīgs pret izstrādātājiem, nopirku uzreiz visas trīs daļas... Tā teikt - apmierināju savu sirdsapziņu. Kad tas bija izdarīts, uzinstelēju uz sava nemaz ne tik vājā Mac Book Pro un sāku spēlēt. Pirmkārt, apdāvinātie izstrādātāji OS X videi bija uztaisījuši tik sūdīgu portu, ka mēnesi pat nespēju ielogoties viņu kontā. Kad to salaboja, sapratu, ka OS X ports ir tik vājšs, ka labāk nespēlēt un nebojāt savu pieredzi - vārdu sakot, nodomāju, ka viņi ir sajājuši manu jaunību un uztaisījuši kārtējo sūdu, ar ko grābt naudu.
Uz Ziemassvētkiem uzdāvināju ģimenei (vairāk jau laikam sev) pietiekami jaudīgu personālo datoru, lai varētu spēlēt visas mūsdienu spēles un Max Payne 3 bija pirmā, ko uzinstelēju, jo atkārtota iespēja bija jādod.
Pacentušies un brīžiem arī pārcentušies ar katscēnām (minifilmiņām, kas nemaz tik mini nebija), taču ir pieturējušies pie visu Max Payne spēļu stila, kad spēli var uztvert kā filmu (vismaz Story Mode). Ja ir pacietīgi skatītāji, tad mierīgi var sēdēt un skatīties to jaukumu pār plecam.
Spēlē turpinās tā paša tēla - nu jau pazīstamā - Max Payne dzīve. Viņš ir palicis par zināma mēra alkoholiķi un pēc razborkām ar vietējo mafijas bosu (Max nejauši nošauj viņa dēlu) alkoholiķis, sava kursabiedra pierunāts, dodas strādāt par privāto drošībnieku kādam bagātniekam.
Pozitīvais ir tas, ka tiem, kas izgājuši pirmās divas daļas, būs jauki tās atcerēties, jo Max bieži vien atsauc atmiņā abu iepriekšējo spēļu notikumus, piemēram, savu mirušo sievu, Mona Sax un citus tēlus, kas miruši viņa vai kāda cita dēļ. (Piezīmēšu, ka, izejot Max Payne 2 grūtākajā līmenī, Mona tomēr nemira, bet to spēles autori nav apspēlējuši).
Spēlē bullettime ir saglabāts un paņemts no pirmās daļas, kas, manuprāt, ir pareizs solis. Otrās daļas implementācijā šī fīca spēli padarīja pārāk vieglu.
Daudz reālistiskāka ir ieroču izvēle - tu vienlaicīgi spēj panest tik daudz, cik spēj panest nevis nokrauties ar visu, ko savāc ceļā, taču man nepatīk ieroču izvēlne. Man vispār kretinē tas konsolīgais interfeiss, jo mūsdienu šūterus taisa arī tiem nabadziņiem, kam līdz klaviatūrai kā cūkai līdz kosmosam, bet nu tā ir cita paaudze un viņiem pašiem vien ar to jāsadzīvo.
Mani apbēdināja tikai viens fakts - kad biju noskaņojies, ka spēle ir tikai trešdaļā un nez kāpēc ir ļoti grūti to bariņu apšaut, izrādījās, ka tas ir pēdējais līmenis un pēdējais boss. Visneforšākais bija tas, ka netika saglabāta iepriekšējo divu daļu tradīcija - lai nogalinātu bosu, jāpadomā ar smadzenēm, bet šeit ir tikai brutāls slaktiņš. Nu bēdīgi, bet es jau iepriekšējā atkāpē pieminēju tos nabadziņus, kas spēj rokā noturēt tikai konsoli ar ierobežotu pogu skaitu...
Šai daļai dodu godpilnos 8 kokous no 10. Sērijā ir tā, ka joprojām uzskatu pirmo par vislabāko ar 10 kokoiem no 10. Otrā daļa ieņem godpilno otro vietu ar 9 kokoiem no 10. Trešajā daļā labāka ir tikai mūsdienīgā grafika un spēlē ietvertā fizika.