Iļja Ifs un Jevgeņijs Petrovs - Zelta Teļš Jānis Rubļevskis (koko) / 30.09.2015. 10:18 / #Grāmatas / 1 komentāri
Tikko rakstīju par Divpadsmit Krēsliem, tagad varu padalīties ar viedokli arī par turpinājumu "Zelta Teļš". "Bet Ostapu tak viņi nogalināja, ne?" Izrādās, ir varoņi, kuriem mirt nav veselīgi.
Šo grāmatu man uzdāvināja laipnie kolēģi no Vīlands Associates. Kā jau iepriekš minēju, tā pamudināja mani vispirms izlasīt Divpadsmit krēslus, kas bija viens no šī gada jautrākajiem gabaliem. Tad nu Zelta Teļam ķēros klāt ar patiesu entuziasmu.
Kā jau ievadā minēju, Ostaps tomēr nenomira un turpināja savas mahinācijas. Lai izdzīvotu, vajag naudu, kuru var iegūt no vientiesīgiem cilvēkiem. Tā nu kādā savas minimahinācijas reizē, Ostaps iepazinās ar diviem tā saucamajiem leitnanta Šmita dēliem. Viens no viņiem izstāstīja par cilvēku vārdā Koreiko, kas esot miljonārs, bet to nevienam neizrāda un gaida politiski labākus laikus, lai tad sāktu dzīvot zaļi. Tad nu lielā ideja - piespiest Koreiko nodot Ostapa īpašumā vismaz daļu savu bagātību, jo Benders tēmē ne mazāk kā uz 500 tūkstošiem. Bet, protams, darīt to tā, lai cilvēks naudu pats grib atdot, jo "Ostaps ciena likumu".
Trīs mahinatori satiek arī izbijušu cietumnieku, kas nu atjaunojis kādu vecu mašīnu un neveiksmīgi piestrādā par taksistu. Mašīnu nosauc par Antilopi Gnu un, "parādi komandējot pašam Ostapam Benderam - lielajam kombinatoram", viņi dodas uz vietu, kur dzīvo Koreiko.
Lai arī sākumā ir daudzas komiskas un mazāk komiskas veiksmes, kā tas bija pierasts, lasot Divpadsmit krēslus, tad šoreiz Benders vis vairs nepaļaujās tikai uz veiksmi, bet gan plāno savu pasākumu ļoti rūpīgi - pat nodibinot "Ragu un nagu biedrību", kurā pieņem darbā visus savus kompanjonus un pat fiktīvu direktoru, kam būtu jāsēž cietumā, ja kaut kas noiet greizi. Kad lasi, grūti aptvert, ka tik pārdomātas un dziļas mahinācijas cilvēki spētu izdomāt arī tajos laikos, bet kāre uz mantu jau pēdējo pārtūkstoš gadu cilvēku dzinulis, vai ne?
Nemaz neiznu, cik tālu stāstīt, jo tie likteņa pavērsieni ir tik neparasti, ka negribās sabeigt lasītprieku vēl nelasījušajiem. Pateikšu tikai to, ka necenzētā versija nozīmē beigu nodaļas pārstrādāšanu. Tajos laikos cenzūras komisija piespieda pieregulēt grāmatas beigas. Tad nu man šīs pieregulētās beigas vairāk nāca pie sirds kā originālās, jo bija nedaudz traģiskākas kā to sākotnējais - kā es saku - Holivudiskais variants, bet lasiet paši.
Grāmatu vērtēju ar stabiliem 9.5 kokoiem no 10. Bija ļoti laba.
Vēl neliela atkāpe - es lasu diezgan padaudz un daudz grāmatu man ir fiziski plauktā (ne tikai manā kindle lasītājā), tāpēc, ja gribās kādu no aprakstītajām izlasīt, tad piesakieties komentāros vai kaut kā privāti (došu gan tikai pazīstamiem cilvēkiem). To lasītprieku jāvairo.