Armands Puče - Klients Jānis Rubļevskis (koko) / 23.05.2015. 16:14 / #Grāmatas / 2 komentāri
Lasot Pučes grāmatas par OZO un Kambalu, sapratu, ka to darīt ir vērts, jo izvēlēti tiek ne tikai sportisti ar interesantu dzīves gājumu, bet arī grāmatās izmantotā valoda un izteiksmes līdzekļi piesaista. Tā arī nespēju atturēties no grāmatas par hokejistu, par kuru, patiesībā, es pilnīgi neko nezināju... Un nav jau arī brīnums - manā "apzinīgajā" dzīves periodā viņa vairs nebija.
Ir grūti vienā teikumā raksturot cilvēku, par kuru ir sarakstīta vesela grāmata, beigās pat tā īsti nespējot atšifrēt, kas tad īsti slēpās šī cilvēka dvēselē, tāpēc es to nemaz nemēģināšu darīt. Pateikšu tikai, ka Fikus (tā viņu iesaukusi mamma jau bērnībā) bija spēcīgs, atjautīgs un ātri domājošs hokejists, kuru apbrīnoja gan līdzjutēji, gan spēlētāji, gan arī treneri, taču reizēm labās īpašības spēj pazust, ja cilvēku pārņem arī sliktie ieradumi. Grāmata ir ne tikai par izcilu hokejistu, bet arī par lielu traģēdiju. Jāatzīst, ka visas manis lasītās Pučes grāmatas par sportistiem vienā vai otrā posmā saskaras ar šo zaļo pūķi, kas ir alkohols, tikai vieni spēj nocirst pūķim galvu vai vismaz to ieslodzīt dziļi pazemē, bet daži to nespēj vai pat necenšas darīt.
Varbūt Viktors Hatuļevs dzīvoja nepareizā laikā... Varbūt tā bija nepareizā vieta... Iespējams, ka viņš bija pārāk naivs vai neuzņēmīgs lietās, kas neskāra hokeju. Ja būtu citādi, tad, laikam jau noteikti, viņš būtu pirmais latvietis, par kuru vēstures grāmatās būtu ierakstīts: ieguva Stenlija kausu. Bet tā nenotika.
Hatuļevs jau no bērnības (kā ļoti liela daļa citu sportistu) bija visai nevaldāms, taču savam sporta veidam atdevās ar visu savu būtību. Sākotnējā dzīves posmā viņam paveicās ar treneriem, kas ļoti lielā mērā diktēja hokeja organizāciju visā Padomju savienībā. Tā ļoti jaunais hokejists tika izsaukts uz Padomju izlasi un tajā parādījā izcilu sniegumu. Jaunatnes izlasē viņš bija citu komandu bieds: ja atbrauca uz spēli Hatuļevs, tad pretinieki jau savu iespēju uzvarēt bija norakstījuši. Viņam pat smagākie treniņi bija spļāviens jūrā, pēc kura nevis vajag atpūsties, bet pat paballēties. No viņa baidījās un viņu apbrīnoja pretinieki, taču par viņu baidījās un, joprojām, apbrīnoja savējie.
Tieši tajā laikā nedaudz pavērās arī dzelzs priekškars un lielvalstu sporta organizācijas saprata, ka jārīko starptautiskas sacīkstes. Tā nu bija hokejistu iespēja ne tikai parādīt ārzemniekiem, ka viņi ir labākie, bet arī vienkārši tikt pāri PSRS robežai.
Viktoram bija iespēja tur arī palikt, bet dažādu apstākļu dēļ tas nenotika. Varbūt lēnīgums bija pie vainas, padomju zombēšana vai kaut kas cits, taču viņš laukā netika. Ļoti žēl.
Hatuļeva karjeru noraka alkohols... divreiz! Otrā reize bija liktenīgā, jo pēc pirmās reizes par viņu cīnījās treneri... Viņš tika ārstēts un viņam uzticējās, bet zaļais pūķis bija spēcīgāks. Tā, nemaz pa īstam nesācis spēlēt, Viktors sagrāva savu dzīvi, jo ieraudzīja laimi polšā.
Jūs nevarat iedomāties, ar kādu interesi es lasīju šo grāmatu. Tā nav standarta Pučes intervija ar sportistu un viņa dzīves dažādu notikumu izklāsts. Tas ir pētniecisks romāns ar visām no tā izrietošajām sekām: intrigām, spriedzi, kulmināciju un traģisku nobeigumu. Tas ir stāsts par to, kā darbojās dažādu valstu slepenās organizācijas, par to, kā viens otru mēģināja piečakarēt, par to, ka paši to neapzinoties, cilvēki izspiegoja citus... Beigu beigās par to, kā mazie zobratiņi nobruģēja ceļu uz lielu cilvēku kapu.
Grāmatai dodu 9 kokous no 10. Izlasiet to, lai saprastu, kādas traģēdijas notika Padomju laikos. Paprasiet arī saviem tuvieniekiem, kas dzīvojuši tajā laikā, vai tiešām tā ir bijis? Domāju, ka daudzi atbildēs, ka tā bija norma... arī alkohols.