Armands Puče - OZO. Cilvēks uz ledus Jānis Rubļevskis (koko) / 25.04.2015. 14:05 / #Grāmatas / 2 komentāri
Kaut kā ļoti dīvaini sanāca, ka grāmatu par OZO esmu izlasījis pēc grāmatas par Kambalu, jo reāli šo dabūju daudz ātrāk (un pat ar autogrāfu), taču tam taču nav nozīmes - galvenais ir izlasīt, ko, protams, iesaku izdarīt katram neatkarīgi no tā, vai tu esi hokeja fans vai neesi - Sanda dzīve bija un jorpojām ir interesanta.
Nav tā, ka es būtu nenormāls hokeja fans, taču arī es atceros tos laikus, kad Sandis tikko nokļuva NHL. Protams, es biju vēl mazs, bet mana tēta un brāļa interese par sportu ievilka līdzi. Toreiz es Sandi redzēju tikai kā labu sportistu, kas izsities augstākajā līgā un nes Latvijas vārdu plašajā pasaulē. Pučes sarakstītā grāmata ļauj ieskatīties nedaudz dziļāk - var uzzināt vairāk par aizkulisēm - par to, kā tad tas bija īstenībā.
Piezīmēs grāmatas lasīšanas gaitā ir tikai divi ieraksti:
Tikai pats sākums, bet jau ir mega interesanti.
un:
Tā grāmata vienkārši apēdas. Interesantākais tas, ka daudzus notikumus atceros un tagad nedaudz vairāk arī izprotu.
Jā, burti vienkārši apēdās, bet tas laikam Pučes nopelns - jo viņš spēj interesanti pastāstīt. Protams, ātrumam lielu lomu piešķir intervijas, jo dialogus vienmēr lasīt ir vieglāk.
Es nezinu vai vajag daudz stāstīt par grāmatas saturu, bet gribu atzīmēt dažus punktus, kas man ierkita atmiņā tīri asociatīvi.
Sanda spēlēs raidīja reizēm arī Latvijas televīzija, bet tiešraides bija ļoti agri... Es atceros, ka brālis ar tēti cēlās un skatījās. Es neskatījos, bet atmosfēru jutu (bračka ar tēti ir ļoti emocionāli sporta līdzjutēji un noklusēt nevar nedz prieka, nedz arī skumju brīžos). Nav jābūt sevišķi gudram, lai saprastu, ka tas ietekmēja apkārtējo cilvēku miegu.
Nākamais posms ir pasaules hokeja čempionāta spēles, kurās Ozoliņš spēja piedalīties. Uzreiz redzējās, ka "NHL ir atbraucis palīgā". Tikai grāmatā var izlasīt arī to, cik grūti tas Sandim nācās, ar ko viņš tajā laikā cīnījās un cik lielu gribasspēku vajadzēja, lai spētu dažās no spēlēm piedalīties. Jau toreiz daudz runāja par viņa aizraušanos ar alkoholu.
Nākošā epizode, ko mans prātiņš piefiksēja, ir sākšana spēlēt Rīgas Dinamo. Tajā laikā visi runāja par to, ka Sandis lieto alkoholu neiedomājamos daudzumos... Neviens neticēja, ka viņš tagad turās un dzīvo "sausi". Intervijās viņš bija saguris un drūmu seju - daudzi (es tajā skaitā) domāja - gan jau pohiņa. Es kā tagad atceros vienu interviju, kuru mēs ar brāli skatījāmies. Es toreiz teicu Ingaram [manam brālim], ka OZO izskatās sadzēries. Reizes trīs noskatījos to video, lai saprastu, bet tā arī nespēju noteikt pēc viņa "izskata un runas veida". Brača gan teicās, ka nav gan dzēris - un viņam bija taisnība. Par to gan pārliecinājos tikai, izlasot grāmatu.
Ir sanācis tā, ka grāmatu izlasīju trīs gadus pēc tās izdošanas. Pa šiem trim gadiem ir noticis ļoti daudz un prasās grāmatas turpinājums. Gribās palasīt par veiksmīgo olimpiādi, kuru skatījāmies ar aizkustinājumu un bieži vien ar asarām acīs par to, cik saliedēta ir komanda. Gribās zināt, kas notika ar Latvijas izlases menedžēšanas aizkulisēm? Kādas intrigas bija/ir saistībā ar Ozoliņu partijā "Latvijas Attīstībai"? Kādi projekti tagad ir Sandim? Neticu, ka viņš spēj darīt neko.
Vēl ir jāpiebilst, ka grāmatas pirmo daļu Armands sarakstīja pasen un šajā tikai iekļāva iekšā. Pamanīju, ka, laikam ritot, Puče iemācījies rakstīt plašāk un ar krāšņākiem izteiksmes līdzekļiem, bet man joprojām labāk patīk lakonisms, kas viņā bija jaunības gados. Lasot grāmatu, galvā skanēja tieši Armanda balss, bet varbūt tas tāpēc, ka ir bijis tas prieks ar viņu kopā sastrādāties.
Grāmatai dodu 10 kokous no 10. Citi teiks - kas tur grūts - salikt grāmatā intervijas, bet pamēģiniet atrast pareizo interviju objektu. Pamēģiniet uzrakstīt visu kā ir, bet neapvainot cilvēku un draugu. Šī bija otrā Pučes grāmata, ko izlasīju. Rindā jau stāv nākamā un ceru, ka Armands uzrakstīs vēl kādu pārīti - mums tak ir tik daudz interesantu likteņu, ko aprakstīt. Varbūt pašam savu?