Antuāns de Sent-Ekziperī - Lidojums naktī

Jānis Rubļevskis (koko) // 2014. gada 21. novembrī, 9:15 // #Grāmatas // 2 komentāri 

Skatos, ka no Ekziperī blogā esmu aprakstījis tikai Mazo Princi, taču ar to vien neaprobežojas man viņa daiļrade. Kādā no kārtējām Zvaigznes bankrota cenu dienām pirms pāris gadiem es sapirku veselu kaudzi Antuāna grāmatu. Līdz šim esmu izlasījis Mazo PrinciDienvidu kurjeru, Kara lidotāju, Vēstuli ķīlniekam un nu arī Lidojumu naktī. Manā personīgajā bibliotēkā palikusi vēl tikai Cilvēku zeme.

Mazais princis nav ne tuvu līdzīgs visām pārējām, ko esmu izlasījis, tad nu nedaudz tuvāk par tām pārējām caur Lidojums naktī prizmu.

Antuāns de Sent-Ekziperī pats bija lidotājs un visas manis lasītās viņa grāmatas saistās ar lidošanu. Arī šī nav izņēmums. Vienmēr tiek aprakstīti lidojumi kara laikā vai starp tiem. Šoreiz stāsts ir par pasta lidmašīnu lidojumiem naktī. Par to, cik neparedzamas ir vērtras, par to, ka ir cilvēki kas sūta... kam jāsūta piloti nezināmajā, lai varētu izdarīt darbu.

Un atkal jāsaka - visām šīm grāmatām cauri strāvo gan drūmums, gan sapņainums. Ja vienā pilots lido pāri degošām mājām, citā lidmašīna nokrīt tuksnesī, tad tagad lidmašīna saskaras ar viesuļvētrām un cīnās pret tām... Vienmēr ir kāds cietušais, vienmēr ir kāds, kas ir sūtījis pretī briesmām un vienmēr ir kāds, kas vēlāk lej gaužas asaras.

Lidojums naktī ir īss stāsts par kādu Buenosairosas lidlauku, par tā priekšnieku, kas, neskatoties uz smeldzi krūtīs, ir stingrs un prasa no saviem darbiniekiem nekļūdīgu un bezbailīgu atdevi darbā. Par to, cik tajos laikos lēni strādāja informācijas apraide starp dažādām zemes vietām... Par to, cik toreiz lidmašīnas bija ievainojamas un to uzbūve primitīva...

Izdevējs šoreiz izdarījis pareizi, visus stāstus iespiežot atsevišķās grāmatās, jo vienā rāvienā to drūmumu un šķietamo vienādību izvilkt nevarētu. Viņi vienmēr lido, vienmēr virs galvas ir mēness, saule, zvaigznes vai mākoņi un vienmēr ir pasniegtas cilvēku sirdi plosošās emocijas.

Šīm manis izlasītajām grāmatām vidēji dodu 7 kokous no 10, bet neesmu pārliecināts, ka ieteiktu izlasīt tās pilnīgi visas - noskaņas radīšanai pietiktu vienas vai divu, bet vajag. Brīžiem vien atmosfēra atsit kaut ko lasītu Remarka darbos, bet nedaudz vienkāršāk, taču ne vieglāk.

Komentāri

Es atkal lasīju visus Sent-Eksa kopotos rakstus (nebija iekļauta tikai nepabeigtā Citadele, pat viņa vēstules bija iekļautas), šķita labākā grāmata, kādu esmu lasījis. Katrs stāsts īpašs, izmantotā valoda vienkārši dievišķīga (grāmata bija lieliski iztulkota krievu valodā), autors ar pusteikumu spēj radīt tādu noskaņu, kādu citi ar visu grāmatu nespēj panākt. Un ne visi stāsti par lidojumiem, bija arī par karu un citi. Es teiktu, ka par cilvēkiem. Manuprāt, pārspēj A.K. Doilu vienos vārtos. Brīnos, ka novērtēji zemāk, bet varbūt latviskais tulkojums nebija pārāk veiksmīgs, jo krievu valodā gandrīz katrs teikums bija bauda.

Grāmatu vērtējumi vienmēr būs ļoti subjektīvi. Piemēram, kara lidotājam es iedotu pat 9 kokous, bet kopumā man tās visas grāmatas likās ļoti līdzīgas savas noskaņas ziņā. Ļoti bieži atkārtojās vieni un tie paši pārdzīvojumi dažādu grāmatu varoņos. Tieši šīs atkārtošanās dēļ arī varbūt ir šis diezgan zemais vērtējums. Tāpēc arī iesaku izlasīt vismaz divas.

Par tulkojumu nevaru spriest, jo citās valodās lasījis neesmu.

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.