| ||||
 | ||||
|
Ļaunas mēles gan melsa, ka iekārtoties darbā un nokārtot visas ar to saistītās formalitātes palīdzējis kāds Bānis Jirks, taču neviens to nopietni pierē neņēma un Vitolds jau ceturto dienu ripināja savu spēkratu pa Rīgu. Pirmajā dienā Vitolds pierādīja visam tramvaja parka kolektīvam, ka braukšana ar ātrumu 96 km/h nav nekāds mīts, bet realitāte. Pusdienas pārtraukumā depo ar skaļu signālu ienesās 7. maršruta tramvajs. Lai arī zīme uz vārtiem norādīja, ka pārvietoties pa šo teritoriju nevar ar ātrumu, kas pārsniedz 5 km/h, Vitolds braši brauca uz 65, tieši pirms angāra sāka bremzēt un apstājās pie otrām durvīm aptuveni 5 cm attālumā. Apkopēja Gaļina, kas daudz savā dzīvē bija redzējusi un pat sēdējusi Gestapo moku kambaros, redzot šo triku, spēja tikai izdvest - "NJih..a sebe" un steidzās paklačot konduktorītei Mildai par jauno gurķi -"Sliš, Mulda a etot pridurok, nu Vitold, štob on zdoh, počti sņos na..j angar, pakazal mņe fakucis i iščo kinul akurok na čista vimitij pol!"
Mildai kaut kā bija pie pakaļas tas viss, jo nākamais brauciens bija paredzēts tieši ar Vitoldu un savu viedokli viņa gribēja paust, tikai tuvāk iepazīstoties ar jauno vadītāju. Pēc brauciena Milda devās uz tuvāko baznīcu un nolika svecīti pie Dievmātes kājām. Ausīs joprojām skanēja dažas Vitolda atziņas - "Skaidrā brauc tikai bezmugurkaulainas būtnes", "Kurš teica, ka pa sarkano nedrīkst? Es to mierīgi izdarīšu!" "Pasaki, lai tie idiņi salonā beidz spiegt!", bet visvairāk viņu no šīsdienas biedēja frāze "Skaties, kā es māku". Milda sāka dzert un turējās darbā tikai tāpēc, ka trūka konduktoru, turklāt pat kunga prātā viņa vienmēr smaidīja un kontrolēja situāciju tramvajā.
Liktenīgs Vitoldam izrādījās brauciens gar Nacionālo operu. Jāsaka, ka puisis īsti pie vainas nebija, jo priekšā braucošā tramvaja vadītājs pie tirgus parādīja viņam spogulī mēli un uzsmaidīja. Vitolds bija nolēmis atstāt viņu kaunā un apdzīt. Aizvēris durvis, mūsu varonis iespieda pedāli grīdā. Salonā atskanēja bļāvieni. Pie šiem mīkstmiešiem Vitolds bija pieradis. Normāli paņēmis līkumu, braucot uz labās puses riteņiem, Vitolds pateica mikrofonā, lai piever žaunas un skaļāk uzstellēja savu mīļāko grupu Cannibal Corpse. Tramvajs devās pakaļ uzvarai... Priekšā braucošā tramvaja vadītājs atkāra žokli, kad ieraudzīja no aizmugures nesamies 7. numura tramvaju. Tas nupat bija pārbraucis 13. janvāra ielu pie mirgojošas dzeltenās gaismas un neticēja, spogulī ieraugām vēl vienu tramvaju no aizmugures. Neticēja šim skatam arī Modris, kurš jau 33. gadu vadīja taksometru un lai ko, bet nu tramvaju nesamies uz sarkano nebija gaidījis redzēt. Trīcošām rokām viņš apturēja savu mašīnu pie Forum Cinemas, piegāja pie kino kasēm un pasūtīja sev bifšteku ar olu. Meitene pie lodziņa tā apjuka, ka iedeva divas biļetes uz vakara seansu, pieteica, ka šovakar viņa ir brīva un naudu nevajag. Modrim gan bija pie kājas jo viņš tāpat bija nobriedis piedzerties.
Bet ko tad Vitolds? Juzdams, ka nelietis mūk, viņš sāka braukt vēl ātrāk un jau pie pagrieziena uz Barona ielu bija panācis savu oponentu. Tagad atlika tikai pārkārtoties uz otrām sliedēm un tad pārlekt atpakaļ uz savējām. Diemžēl šis manevrs īsti neizdevās. Vai pie tā bija vainīgs Piparmētru liķieris, ko Vitolds strēba jau otrās sutkas vai negulētā nakts, vai panikā kviecošie pasažieri, tā īsti uzzināt neizdevās.
Vitolds būtu ticis vismaz avīžu pirmajās lapās, taču puisis no LETAS kas iemūžināja tramvaju braucot pa Operas skvēriņu, mutantiskās sejas tramvaja otrajā vagonā un Vitolda bezbailīgo skatienu, diemžēl aizrāvies sāka fotografēt arī kriminālo elementu pārrunas, turklāt diviem no viņiem sāka uzbāzties ar jautājumiem un lūgumu kopīgi nofotografēties.
Protams, ka atbildes vietā viņš saņēma pa seju, tēvišķu padomu nebāzties svešās lietās un lūgumu iebāzt filmiņu sev attiecīgajā vietā. Tā kā fotogrāfs, izņemot pirkstu, neko tajā vietā bāzis nebija, tad protama lieta ka viņš atteicās, tāpēc vīri ādas jakās to izdarīja paši.
P.S. Redakcijā šis materiāls tika iesūtīts anonīmi.
