Odrija Nifenegere - Laika ceļotāja sieva

Es parasti cenšos izlasīt grāmatu vispirms un filmu skatīties vēlāk, jo tikai veiksmes gadījumā viens otru nesačakarē. Tur ir vairāki iespējamie grābekļi: pirmkārt, filmas aktieri var neatbilst grāmatas aprakstītajiem personāžiem; otrkārt, filma vispār var sajāt grāmatu. Šoreiz kaut kā paveicās - aktieri bija daudz maz atbilstoši grāmatas varoņiem un konkrētā sasaiste man netraucēja.

Grāmata ir par kādu vīrieti, kam ir nedaudz atšķirīgs DNS, tāpēc viņš, pats to negribot, ceļo laikā. Ceļojumi ir nenoteikti un viņš tos nevar nedz paredzēt, nedz ietekmēt. Tāpat viņš nevar mainīt arī notikumus, kas jau pieredzēti. Visgrūtākais, protams, ir arī tas, ka viņš nevar paņemt neko līdzi - nedz priekšmetus, nedz drēbes, neko, izņemot pliku sevi.

Henrija sieva Klāra viņu pazīst jau kopš sešu gadu vecuma, kad viņš pirmo reizi parādījās viņas priekšā kails. Toreiz viņam bija aptuveni četrdesmit gadu. Reālā dzīvē viņu vecumu starpība, ja pareizi atceros bija astoņi gadi.

Grāmata lēnām vijas cauri abu dzīvei. Tā parāda gan smagos, gan laimīgos brīžus. Tā parāda dažādas problēmas un visu laiku ir aizraujoša. Es tā īsti pat nezinu kā to var raksturot precīzāk - laikam jau kā drāmu ar zinātniskās fantastikas elementiem, taču problemātika un pārdzīvojumi tur ir īsti.

Ir ļoti interesanti lasīt par cilvēku, kuram laiks uz priekšu iet pavisam savādāk. Cilvēkam, kurš spēj satikt sevi gan jaunībā, gan arī vecāku (tādi, protams, ilgi nedzīvo)... Cilvēkam, kas spēj redzēt un sarunāties ar tagadnē jau mirušiem cilvēkiem. Vēl interesantāk ir tas, kādu pacietību izrāda galvenie varoņi, neizstāstot par daudz, pagaidot, lai cilvēks pats atklāj notikumus, tajā pašā laikā svarīgas lietas tomēr atklājot.

Esmu redzējis daudz filmu par ceļošanu laikā, esmu lasījis daudz zinātniskās fantastikas, kur ceļošana laikā ir kaut kādā mērā iekļauta, bet šis bija kaut kas pavisam savādāks un priekš manis jauns.

Notikumu savirknējums man patika ļoti, tāpēc vērtēju grāmatu ar stabiliem 9 kokoiem no 10.