Ziemassvētki [priecīgi]

Jānis Rubļevskis (koko) // 2004. gada 27. decembrī, 9:01 // #Dzīve // 10 komentāri 

Izdomāja koko aizlaist uz Ziemassvētkiem uz laukiem pie vecākiem... Nebija būts jau pusotru mēnesi, tāpēc gan es biju noilgojies, gan arī vecāki... Viss pa kedu... Sarunāju, ka ceturtdienā es tinos agrāk prom no darba uz autobusu un tinu mājās! A redz sanāca tā, ka man tomēr plāni mainījās - respektīvi boss iedeva mašīnu, ar kuru tad man uz mājām bija jāaizbrauc un jāaizved vēl pāris cilvēciņi! Eh ku laimīgi Ziemassvētki - nebūs jākratās autobusā... Bet vai tā bija?

Pirmais patīkamais moments - Krasta iela piedirsta no sākuma līdz galam - respektīvi - no Rīgas laukā vien braucu vairāk kā stundu... Otrs moments - bija aizmirsti mašīnas dokumenti - tātad Salaspilī sagaidīju cilvēku, kas piegādāja man dokumentus! Ir ok - maucu pāri Ķeguma HES un piļīju mājās...

Es jau nobraucu pusi ceļa un tad parādījās situācija, kad ceļš nav kaisīts.. Nu nekas - es jau braucis pa tādu esmu - piļīju vien tālāk, tomēr zinu, ka priekšā kaut kur jābūt apļveida krustojumam, kuru tad nu garām palaist tā kā negribās! Nu nepalaidu arī... Sniga skaists sniegs... Čakarējās logu tīrāmais... Runāju ar blakussēdošajiem un krustojuma zīmi pamanīju ļoti vēlu... Bet tas jau nekas - sāku bremzēt ar motoru un mierīgi laidu iekšā krustojumā, kur tad sākās problēmas, jo biju pieradis braukt ar aizmugures piedziņu, taču šoreiz piedziņa bija priekšas... Laikam izdarīju nelielu kļūdu... Beigās mēģināju tomēr spiest grīdā un mašīnu izvilkt uz ceļa braucamās puses... Hmm.. Pamēģiniet šķērsām ejošu mašīnu uz ceļa, kuram apakšā ledus un augšā noblietēts sniegs kā arī savērsums ir uz pretējo pusi, dabūt atpakaļ uz dzeļu - tā iet taisni kā gājusi... Nu un jūtu, ka ir kirdik - griezu grāvī, lai vieglāka piezemēšanās, a krastiņš ta stāvs.. Apstājās mašīna, pastāvēja kādu 1/9 sekundes un apgāzās uz jumta...

Sajūta interesanta - tu jūti, kā tev sejā triecas stikli, kas tiek spiesti laukā, tu jūti kā pēc apgāšanās karājies siksnās, izslēdz aizdedzi, lai neaizdegtos nekas... Un tu visu laiku domā, cenšoties necelt paniku... Tu fiksi sauc visu vārdus pēc kārtas, lai dzirdētu atbildi, vai dzīvs... Par laimi, tu to sagaidi.. Tad centies izlīst laukā no mašīnas, attaisi siksnu un nokrīti uz mašīnas jumta, kur ir pilns ar stikliem, sagriez roku, bet sāpes nejūti.... Iesit pa stiklu, bet tavā pusē drurvis ir saspiestas un neattaisāmas... Blakussēdētājs attaisa durvis un izlien laukā... nākošais moments - dabuj laukā no mašīnas visus pasažierus un pārliecinies, ka visi dzīvi, ka nevienam nekas nekaiš... Skan pateicības vārdi tam, kas ir tur augšā, lai kā cilvēki viņu sautku - Dievs, Pērkons, Allahs vai kā savādāk... Nu un sāc zvanīties...

Piezvani fācim, kas brauc pretī, sarunā cilvēkus, kas palīdzēs tikt laukā, piezvani policijai, lai jau piereģistrē negadījumu... Patīkami ļaudis - visu piereģistrēja, visu izvilka, visu sadarīja kā nākas... Mašīnai nedaudz paspieda uz augšu jumtu, jo tas bija iespiedies pavisam uz iekšu... Izspieda priekšējo stiklu, jo tas bija nelietojams, aizvilka līdz benzīntankam, kur ielēja eļļu, kas bija izspiedusies laukā... Pielaida mašīnu un aizbrauca uz drošu vietu... Patīkami Ziemassvētki...

Nākamajā dienā aizgāju uz mežu pēc egles... Sapušķoju, vakarā nedaudz pasēdējām, iedzērām... Izsūtīju īsziņas cilvēkiem, kurus gribēju apsveikt, taču liekas, ka visus neatcerējos vienalga... Nu un ir pa kedu tagad...

Njā un sestdien tā pielēju mūli, ka vēl šodien (pirmdien) jūtos itin vārgs - tā dzēris vēl nebiju, bet nu laikam bija nedaudz sakrājies...

Es tik domāju - būtu 1,5m pa labi es gājis tajā līkumā - būtu priekšā stabs... Kas to lai zina vai es šo visu būtu uzrakstījis... Kas to lai zina, vai es vispār būtu kaut ko kādreiz uzrakstījis... Un tad tu sāc domāt - daudz ir nepadarīts un būtu žēl, ja daudz ko nepadarītu... Nedrīkst atlikt tās lietas, kas tev ir tuvas... Jāpasaka tas, ko grib teikt, lai nepaliktu nekas nepateikts... Jāsamīļo tie, kurus grib samīļot, jo dzīve ir īsa... Var pakrist uz līdzenas vietas ar seju peļķē, zaudēt samaņu un noslīkt... Un tad tu pazudīsi ar pilnu sirdi... Un tas jau vairs nebūs labi!

Komentāri

ledus un sniegs nerulle. pat lēni un prātīgi braucot var saslīdēt nē tā kā gribētos..

njaa... man līdzīgi ar sencīti pirms kāda gada sanāca - uz 80 braucot pa ar ledu klātu ceļu, mašīnu sanesa uz vienu pusi, bet kā taisnoja - tā otrā grāvī iekšā, golfiņš ar priekšu iedūrās zemē, pakaļa augšā un visbeidzot nosēdās uz sāna. ja nebūtu siksnas, tad no tā pirmā trieciena varētu salauzt pāris kauliņus un smadzeņu satricinājumu dabūt, bet tā - pāris sekundes nevarēju paelpot/neko pateikt, tad attapos, izlīdu ārā un pirmā doma pēc tam, kad pārbaudīts, ka mums viss ok, vai portatīvais (kas maksāja tikpat cik vāģis), vēl strādā. tad izlīdām uz ceļa un pirmā mašīna, kas brauca garām, nedaudz sagrieza stūri, lai ar drošu distanci mūs apbrauktu, bet sanesa un griežoties ap sevi ieslīdēja otrā grāvī. pēc kāda brīža jau salasījās diezgan daudz cilvēku un viens no tiem teicis, ka tā vieta kaut kāda ne tāda - turpat redz pirms nedēļas viens arī ielicis un vispār regulāri visādi negadījumi notiek.

Nu tanī manā vietā ar nedēļā vismaz vienu mašīnu izvelkot, tikai citi dur grāvī nedaudz ātrāk... Nu palaimējās, ka es to stabu nepaņēmu - a to sekas varēja būt letālas!

Njaaa, taa neko piedziivojums...

Labi jau ka viss beidzaas laimiigi...

Nu gan nav paveicies, man gan garajā ceļā no Ludzas un uz to nekas nenotika

Un lūk šeit jau parādās tas, cik svarīgi ir piesprādzēties.

Kruts gadiijums...Taadu,droshi vien;),negadaas piedziivot katru dienu un peec tam palieliities draugiem:):):):)Bet,ja nopietni,tad labi,ka viss ok.

Tā neko sev Ziemassvētki Tev, koko.... Šausmas... Tiešām paldies Dievam, ka Tev viss kārtībā!! Jomajo.... Ņā, man arī ļoti līdzīgi gadījās, kad pirms kādiem 5-6 gadiem braucām vesels bars bērnu un jauniešu autobusā, uz Valmieru slēpot. Ceļš arī tāds, uz uzbēruma, pa vidu sāls putra, gar malām ledus, tālāk kupenas. Un gadījās, ka priekšā braucošais vieglais patrāpījās uz tā ledus, un mūsu autobusa šoferīts, lai izvairītos no viņa, kaut kā nenostūrēja īsti labi un arī uz ledus trāpīja, un tad tik sākās... Pēkšņi tumsa, liels būkšķis, autobuss apgāzās uz labajiem sāniem un kādus padsmit metrus nošļūca tā lejā. Es atceros, ka pārlidoju visam autobusam šķērsām pāri, jo kreisā pusē sēdēju. Daudziem bija šausmīgi sagrieztas rokas pret stikliem, vissmagāk bij mazai meitenei, kurai stikls bij galvā iedūries, vairākiem smadzeņu satricinājumi. Izrāpāmies pa lūku ārā, un pa 2-3 cilvēkus sēdināja mašīnās, kas brauca uz Rīgu, lai aizved mājās. Jāsaka, mums arī noveicās, jo tak varēj daudz trakāk būt. Man tikai kopš tā laika vairākus gadus bija fobija, ka nevarēj ne ar vienu transportu normāli pabraukt, likās, tie pārāk grīļojas, tūlīt apgāzīsies... No vilcieniem man vēļoprojām bail, bet tā viss ok.

Turies, koko! Laimīgu un veiksmīgāku Jauno gadu!!

Njaa, ko lai te pasaka, ka neiet ta neiet, bet cerams nakamie Ziemassveetki buus labaaki)))

Man jau ar sanaaca pa Ziemassveetkiem pabraukt, bet nu paldies Dievam, ka man tas beidzaas tikai ar norautu spoguli pret Gastona maajas zhogu. Galvenais ka jums peec taa negadiijuma visi dziivi, jo cik tagad nedzird par taam avaarijaam, un kaarteejo reizi naakas vainot celja daljas.

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.