Vilciens #1

Jānis Rubļevskis (koko) // 2013. gada 24. oktobrī, 19:18 // #Dzīve // 7 komentāri 

Nu jau pagājis kāds laiciņš, kopš es braukāju ar vilcienu gandrīz katru dienu. Patiesībā ir pagājuši jau aptuveni divi gadi un nu esmu nolēmis dalīties ar jums piedzīvojumos, kas reizēm gadās, čučinot uz darbu vai no darba atpakaļ mājās.

Pastāstīšu jums stāstu par divām jaunām sievietēm, kuras apsēdās man blakus...

Šodien darbā aizkavējos nedaudz ilgāk, lai pabeigtu iesāktos darbus. Iekāpis vilcienā, izvilku laukā savu datoru, lai relaksējoties paspēlētu DeathSpanku, kuru nesen iegādājos un kurš sniedz man patiesus baudas mirkļus, slaktējot vistas, dēmonus, troļļus un citus dzīvniekus. Kad biju noslaktējis vēl tikai pāris troļļus, ar lielu blīkšķi man blakus piezemējās vienas jaunas sievietes pēcpuse un tieši man (ievērojat - man un nevis savai draudzenei) pretī nosēdās otras aptuveni tik pat jaunas sievietes pēcpuse. Ģērbušās džinsās, ar minerālūdens pudeli vienā rokā un ar phonelet - otrā (tieši tā, viņām mobilais bija manas sievas planšetdatora lielumā) viņas sāka savu braucienu no Rīgas uz Garciemu.

Nepievērsu viņām ne mazāko uzmanību, taču jau no pirmajām mūsu tikšanās sekundēm sajutu smeldzi deniņos. Mani smaržas receptori aizrijās jau līdz ar pirmo brīzi no viņu puses, bet pamirt pa vienam sāka jau nākamo sekunžu laikā. Tā lēto smaržu pudelīte (noteikti 300ml) bija izlijusi viņām nejauši virsū... visa... Pacēlu acis no datora, lai paskatītos, kas tad īsti slaktē manu veselību.

Tieši pretī - slaida dāma, caurumainos džinsos, lielām austiņām uz ausīm un vēl lielāku planšettālruni rokā. Mati kā ērkulis... Kovārņu ligzda noteikti ir kārtīgāka.

Pametu skatu pa kreisi un skatos, vēl viens ērkulis, kurai arī kājās džinsas, rozā kediņas, bet rokā tik pat liels tālrunis.

Katra klausās savu muzonu, plāta rokas un bez maz vai dejo. Sarunājas praktiski bez skaņas un ik pa laikam nesmejas (lielākoties ņirdza).

Nepagāja ilgs laiks līdz no viņu nesaprotajiem saraustītajiem dialogiem noskaidroju, ka viņas ir no Maskačkas. Pēdējo reizi braukušas uz Garciemu pavisma sen un pat nezina vai ir īstajā vilcienā iekāpušas... Un tad viņas iesaistīja mani: "Етот поезд едит в Гарциемс?"
- A? Nu jā, tas pats... - es atgriezos pie lielu vistu slaktēšanas.

Biju jau savācis jaunus stroķus un cirvjus, kad viņas atkal mani iesaistīja savā dīvainajā pasaulē, ieskatoties manā monitorā un tad pajautājot: "Извините! Сколько есчо до Гарциемс?", neveikla pauze un: "Piedodiet! A līdz Garciems vēl talu?" - praktiski bez akcenta viņa man atkārtoja iepriekš izteikto jautājumu, acīm šaudoties no manis uz slaktiņu, kas redzams ekrānā. Sāku domāt, ka manas peles kreisās pogas čīkstoņa kaut kādā veidā viņu piesaista.
- vēl tikai pāris pieturu - es atbildēju, nenovērsdams acis no lielā troļļu bosa ar lāzerredzeni, kas tieši tajā brīdī gribēja no manis pagatavot steiku.
- Так далеко?
- Nu tā sanāk... - es ar prieku paziņoju, izdarot uzvaras cirtienu trollim starp kājām un turpināju pa vienam šķaidīt viņa pakalpiņus...

Tad notika tas, kas atraisīja manas acis - vienai no meitenēm piezvanīja kāds Андрей... Nav jau jēgas sarunu vārds vārdā atstāstīt un nē - es nenoklausījos speciāli - viņa runāja diezgan skaļi... "Привет Андрей!... Баня? Ты не повериш, мы почте в Гарциемсе... Ну Калнгале ты знайеш?... Ну вот!... Пол девятого? Нет не узпейем. Ну пол десятого будем... Да... Йа найду машину... Харoшо", viņa nolika klausuli un uzreiz teica draudzenei: "Надо ехать. За два часа в бане сто латов предлогайет, прикинь!?!" Atstāstu latvisk saīsināti: "Pirts? Pusdeviņos? Nevaram - mēs Garciemā. Atradīšu mašīnu un būsim pusdesmitos". Draudzenei: "100 latus par divām stundām pirtī piedāvā."

Es jau nezinu - varbūt es kaut ko nepareizi interpretēju, bet beigās man radās priekštats, ka tās divas bija sanarkojušās vieglas uzvedības meitenes... Un esmu pārliecināts, ka tā ir pirmā reize, kad es ar tādas profesijas pārstāvēm tik ilgi esmu bijis tik tuvu blakus...

P.S. Atvainojiet par krievu valodu un tās gramatiku - nav mana dzimtā.

Komentāri

Pag, es īsti kaut ko nesapratu. Tobiš stāsta morāle bija tāda, ka tev traucēja slaktēt spēlītē ienaidniekus divas mauķeles, kas apsēdās tev blakus?

Tu esi nedaudz aizrāvies ar jēgas meklēšanu :D Nav stāstam ne morāles, nedz arī jēgas - tas ir vienkāršs izrāvums no manas dzīves.

Ja nu ļoti gribās, tad morāle varētu būt: "Tu nekad nevari būt drošs par to, kas tev vilcienā apsēžas blakus" :D

šajā blogā es sen esmu beidzis meklēt stāstiem jēgu.. just read it! :D

Heh.. uz pauzes.. :)

nu labi, ka padomā par jauno paaudzi un iztulko uz LV :D

Jā, tieši tāpēc iztulkoju... Kaut kā apkārt saradušies ļoti daudzi tādi, kas krieviski nedzird un neredz.

Jēgu meklēju visur, kamēr sapratu, ka tam nav jēgas, jo tas tikai nopietni sarežģī dzīvi :)

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.