Viesturs Rudzītis: "Bentes meitiņa un viņas tēvs" Jānis Rubļevskis (koko) / 24.10.2012. 18:18 / #Grāmatas / 0 komentāri

Ļoti ļoti sen, 2006. gada septembrī, lasīju Rudzīša "Dejas uz palodzes pie atvērta loga". Tā grāmata man tik ļoti patika, ka, ieraugot "Bentes meitiņu un viņas tēvu", nespēju atturēties un metos vien lasīt. Redz, es biju domājis, ka nu būs interesants literāri-psiholoģisks romāniņš, kas liek padomāt par dzīvi.

Te tev nu bija - nebūt ne literārs, taču psiholoģisks un interesants noteikti.

Es pats neesmu nedz psihologs, nedz arī tēmēju uz kaut ko no tā plauktiņa, bet interesēties jau nekad nav par skādi - galu galā, savu smadzeņu izziņa noved vairāk pie labā kā pie sliktā.

Tad nu tā - grāmatā apskatīta ir atkarības tēma, kas pasniegta caur reālām grupas nodarbībām, kuras autors vadījis kādā no saviem dzīves posmiem. Tiek sniegta gan teorētiskā bāze, gan arī aprakstītas praktiskās nodarbības un dalībnieku reakcijas uz dažādiem kairinājumiem un dažādiem vingrinājumiem.

Atkarības pamatus autors meklē jau sākotnējos cilvēka dzīves posmos, kad viņu audzina vēl vecāki. Ja ir būtiskākas novirzes no audzināšanas normām (piemēram, vecāki nepietiekami velta uzmanību bērna dzīves sākumposmā un līdzīgi), tad parādās lielākas iespējas kļūt atkarībam tikai tāpēc, ka bērnam vajag kādu "glābiņu".

Tieši tā - atkarības līdzekļus autors sauc par "glābiņu". Un visa mūsu dzīve sastāv no tādiem glābiņiem, tikai dažiem tie ir kaitīgāki, bet dažiem - ne tik ļoti. Autors arī saka, ka bieži vien ir jāiziet caur šo "smago" glābiņu posmu, lai tikai cilvēks varētu izprast sevi un saprast, ka var dzīvot arī bez tiem.

Man patika piemērs ar paša autora dzīvi, kad viņš atmeta smēķēšanu: gada laikā viņš pieņēmās vairāk kā 10kg svarā, viņš saprata, ka cigarešu vietā viņš tagad vairāk ēd. Tas ir kārtējais glābiņš, kas aizstāj smēķēšanu. Vēlāk viņš, svara nomešanai, sāka aktīvi nodarboties ar basketbolu, kas arī ir kārtējais līmenis glābiņu piramīdā.

Visa pasaule ir pilna ar vajātājiem, cietējiem un glābējiem, bet mēs regulāri pārejam no viena posma otrā.

Es nemāku to izskaidrot, to ir vienkārši jāizlasa un jāpadomā. Varbūt arī jāpārlasa un vēlreiz jāpadomā. Tāda nu ir tā dzīve.

Ja kāds man būtu pateicis, ka šī grāmata ir tīrā psiholoģija un no daiļliteratūras tur ir itin maz (nedaudz gan bija), tad es nebūtu pat ķēries klāt, bet, izlasot līdz pat pēdējai lappusei, biju gandarīts. Tur ir daudz, ko mācīties ne tikai tiem, kas paši ir atkarīgi, bet arī tiem, kam ir saskare ar atkarīgajiem... Īstenībā kaut kas labs tur būs katram, jo nekad nevar zināt, kuru lomu tu pašlaik spēlē?

Grāmatai dodu 9 kokous no 10. Ja psiholoģijas mācību grāmatas un rokasgrāmatas būtu sarakstītas šādā stilā, tad es būtu ar mieru izmācīties arī kaut ko no šīs līnijas.


Nu pasāpini mani - tu jau gribi:

* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.