Vela Makdermida "Tālā atbalss"

Jānis Rubļevskis (koko) // 2010. gada 1. februārī, 8:14 // #Grāmatas

Nav jau tā, ka es stāvētu un ar muti brauktu pa dubļiem kriminālromānu dēļ, bet šo man ieteica cilvēks, kuram tiešām ir laba gaume uz grāmatām ar piebildi, ka man pietikšot iekšu, lai to visu izlasītu. Iekšu tāpēc, ka grāmatā jāiedziļinās.

Rindiņa par autori: Vela ir skotiete, kas pabeigusi Oksfordu, tur nedaudz mācījusi, tad bijusi žurnāliste un visu laiku cepj augšā grāmatas - tipisks katras latvietes dzīves stāsts, tikai ar to atšķirību, ka viņa izaugusi uz salas.

Par grāmatu: Skaitās psiholoģisks kriminālromāns. Man nav neviena argumenta, lai tam nepiekristu, jo krimiķis tas ir noteikti un cilvēku psiholoģiskie raksturojumi tik daudz sabāzti iekšā, ka grāmatā ir jāiedziļinās līdz pat pēdējai lappusei un jādomā, kurš tad pie visu āžu sēkliniekiem tomēr ir tas vainīgais?

Par grāmatas sižetu: četri studenti vēlā vakarā pēc tusiņa labi salējušies izdomā, ka iet uz studentu pilsētiņu īsāk ir caur kaut kādu tur kapu kalnu... Nav jau tā, ka tikai aplējušies, viens vēl arī sanarkojies... Divi sāk muļķoties un spēlēt ķerenes, kā rezultātā viens paklūp un uzkrīt kaut kam mīkstam. Izrādās, ka tā ir kāda jauna sieviete Rouzija, kas izvarota, sadurta un pamesta sniegā, lai nomirst. Sākumā bija dzīva, bet neizvilka. Ar to arī visas šaizes sākās.

Protams, galvenie aizdomās turamie ir šie četri čalīši, bet uzreiz noziegums atklāts netiek pierādījumu trūkuma dēļ, jo tas noticis 70tajos gados un tajā laikā DNS no spermas vēl nevarējis tā normāli dabūt.

Pēc 25 gadiem notiek lietas atkārtota izmeklēšana un nu tik sākas joku lietas, kas vakar neļāva man aizmigt kādas 3 stundas, jo ir nozaudēti pierādījumi, kaut kas sāk nomirt nedabīgās nāvēs un līdzīgi.

Manas subjektīvās domas: grāmata laba - biezos vākos - ar tādu kādu varētu arī nosist, bet laikam vairāk par saturu vajadzētu. Sākšu ar psiholoģiju - šinī ziņā grāmata tiešām ir grūta un prasa diezgan lielu koncentrāciju. Ja kāds dunduks vai vieglprātīga meitenīte blakus vārās, tad katru lapu jāpārlasa būtu divreiz. Lai arī psiholoģiskie raksturojumi un tiem piederošās varoņu darbības aprakstītas salīdzinoši nedaudziem tipiem (visā grāmatas gaitā kādiem septiņiem līdz desmit), tad pie katra ir tā nopietni jāpiedomā.

Kas attiecas uz kriminaļņiku, tad standarta storijs: ir līķis; ir potenciāli labie; ir potenciāli ļaunie; ir potenciāli neitrālie; un nekad tu nesaproti, kurš no viņiem ir kurš.

Nav jau tā, ka romānā ir tikai cilvēku psiholoģija, bet ir arī nedaudz spriedzes - parādās vēl līķīši ik pa laikam, kāds noraujas pa muti, kāds kādu krāpj, neiztikt arī bez brīvā seksa paveidiem un līdzīgi - nu kā jau normālā dzīvē.

Konklūžens: grāmata ir ļoti laba, bet lasāma uzmanīgi. Cilvēku [domāts subjektīvais koko] ieinteresē stipri daudz vairāk kā Brauna Zudušais simbols, bet lasījās tik pat lēni kā Servantesa Dons Kihots. 352 lappuses garajai grāmatai no manis 8 kokoi no 10, bet 8 tikai tāpēc, ka krimiķi vairs nepatīkt tik ļoti - tā bija bērnības literatūra - savādāk būtu 9 ;)

Komentāri

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.