Vectēvs

Jānis Rubļevskis (koko) // 2010. gada 6. maijā, 8:07 // #Dzīve

Cilvēks, kurš meklē vectēvu – Vilis Daudziņš.

Abi mani vectēvi krita. Viens - sarkanarmietis, otrs - leģionārs.

Es mēģinu saprast – kāpēc?

Mamma bija nemērā laimīga, kad mēs ar brāli viņai paziņojām vārda dienā, ka dāvinam viņai un visai ģimenei iespēju vienu nedēļas nogali atpūsties garīgi. Dienā, kad visi "talkoja", mēs palīdzējām Latvijai, attīstot tās garīgumu un skatoties lugu "Vectēvs".

Atsauksmes ir ļoti dažādas. Es pieturos pie tiem, kas uzskata, ka tik spēcīgu viena cilvēka lugu izveidot ir ļoti grūti. Pamēģiniet paši noturēt skatītāju (un, kā vienmēr, bija pilna zāle) uzmanību trīs stundas no vietas un, pat mans tētis, kas bija sagatavojies gulēt, neaizmiga, ar patiesu interesi klausoties Viļa satikto cilvēku dzīves stāstos.

Nelieli komentāri no manas puses par lugu, tās saturu un visu pārējo:

  • Pagrūti būtu skatīties cilvēkiem, kas nezina II pasaules kara vēsturi Latvijā, tāpēc būtu ieteicams pirms skatīšanās tomēr kaut ko palasīt.
  • Cepuri nost par Daudziņa prasmi iejusties dažādās ādās un pārmesties starp dažādiem raksturiem un uzskatiem! Kad tev ir jānospēlē trīs dažādu Latvijas novadu iedzīvotājs ar tur raksturīgo dialektu, izteicieniem un izturēšanos, vēl varbūt nebūtu nekas, bet cilvēkam, kas to visu stāsta kontekstā ar sava vectēva pazušanu, jābūt ārkārtīgi grūti pārmesties no sarkanarmiešu aizstāvja uz legionāru atbalstītāju.
  • Ļoti dzīvi tika parādītas kaujas ainas. Jāatzīstās, ka tēlojums bija ārkārtīgi labs, bet brīžam bija tā, ka viņš stāstījā tā kā nedaudz ar humoru par to, kā tiek norautas kājas, izšķīst zarnas un līdzīgi. Itkā vienā brīdī tu iesmejies, bet tad apraujies un saproti, ka tas ir traģiski un tikai jau pēc tam visu mūžu nodzīvojis cilvēks uz to varētu skatīties jau vairs kā tikai uz senām atmiņām, kas vairāk nemoka miegā.
  • Nosēdēju trīs stundas, klausoties šajos stāstos un mēģinādams izjust visu, ko Vilis stāstīja, bet esmu pārliecināts, ka varētu sēdēt vēl vismaz pāris stundas.
  • šito nelasiet, ja negribat spoileri par izrādes beigām Parasti tā nedaru, bet šoreiz kaut kā nevaru nepateikt, ka lugas pēdējie vārdi: "Un tad man piezvanīja no arhīva un pateica... Mēs atradām jūsu vectēvu!" atstāja manī tādu kā tukšumu. Kas notika ar to vectēvu? Noteikti viņš ir miris, bet kā?
Domāju, ka katrs ir dzirdējis stāstus no vecvecākiem un vecākiem par viņu brāļiem, kas cīnījušies viens pret otru pretējās frontes pusēs, bet Daudziņš tajā ir ielicis tik daudz emociju, ka ir vērts noskatīties un pēc tam atcerēties savus senčus un padomāt par to, cik grūti viņiem gājis, cīnoties par Latviju. (Es laikam vēl atdzimšanas dienas patriotisma sajūsmināts šo rakstu)

Komentāri

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.