Valentīna Freimane - Ardievu, Atlantīda! Jānis Rubļevskis (koko) / 13.08.2015. 08:27 / #Grāmatas / 0 komentāri
Pieļauju domu, ka lasāmo grāmatu sarakstā šī iekrita tikai sava nosaukuma dēļ, bet, kas tur nonāk, to es arī izlasu. Jāsaka, ka mans viedoklis īpaši nesakrīt ar citu cilvēku vērtējumu, tāpēc es pastāstīšu iemeslus.
Grāmai nav nekāda sakara ar to Atlantīdu, kuru aprakstījis Platons. Šī Atlantīda ir autores bērnības laimīgā zeme, kura tika "nogremdēta" līdz ar Otro pasaules karu. Šis ir autobiogrāfisks darbs, tāpēc zinātnisko fantastiku (lai arī bieži vien fantastika te ir atrodama [sarkasms]) neatradīsiet.
Valentīna Freimane ir 1922. gadā dzimusi ebreju tautības latviete, kas ir izgājusi cauri ellei, lai nokļūtu tur, kur atrodas tagad. Viņa ir kino un mākslas zinātniece ar ļoti lielu dzīves pieredzi aiz muguras, tāpēc arī viņas atmiņas ir ļoti svarīgas. Ne kurš katrs ir piedzīvojis tik daudz un vēl paspējis par to pastāstīt.
Autore savu bērnību raksturo kā ļoti laimīgu. Viņa augusi ģimenē, kura bija pietiekami pārtikusi, taču ne mantrausīga (nekādi cipari gan grāmatā nav minēti - tikai filozofija). Dzīvoja viņi pa posmiem gan Francijā, gan Vācijā, gan arī Latvijā. Kad iestājās lielās krīzes, kuru rezultāts bija Otrais pasaules karš, ģimene pārvācās dzīvot atpakaļ uz Rīgu. Šajā meitenes bērnības/jaunības posmā tēvam un mātei bija cieši sakari ar Vācu kino industriju, tāpēc tajā laikā autore "uzsēdās uz kino un mākslas āķa". Ģimenei svarīgāk bija baudīt mākslu kā apēst izsmalcinātāku ēdienu - lūk tas ir viens no iemesliem, kāpēc es autori un viņas ģimeni cienu.
Kad es tā rakstu, tad pret grāmatu sāk parādīties daudz pozitīvāka attieksme kā es to novērtēju uzreiz pēc pēdējā vāka aizvēršanas, taču es vēl neesmu beidzis, jo dzīves pirmo - laimīgo posmu - nomainīja tas, ko sauc par Hitleru.
Te nu sākas ciešanas. Hitlera politika pret ebrejiem patiešām ir dramatiska un graujoša. Tiek izveidots geto - vieta, kur sadzen visus ebrejus. Agri vai vēlu visus, kuri nav derīgi kaut kādiem melnajiem darbiem, nogalina. Arī Valentīna būtu to starpā, ja nebūtu precējusies ar vīrieti, kas bija "pusebrejs". Tā kā pasē tautība nebija "ebrejs", tad viņu nesavāca. Valentīna tika slēpta... Viņai veicās... Vienmēr veicās - viņu pat piesedza vācu (polis) militārists, kas tika izmitināts blakus istabās brīdī, kad vācieši iegāja Rīgā.
Vīram nepaveicās. Viņu apcietināja un turēja cietumā. Bija cerības, ka ar laiku atbrīvos un viņi atkal dzīvos labi, taču nogalināja... Nogalināja tikai tāpēc, ka viņa cietuma blokā bija izplatījusies kaut kāda lipīga slimība un šādu slimību vieglāk apkarot bija, nogalinot visus bloka iemītniekus un kārtīgi ar ķīmiju visu dezinficējot.
Valentīna slēpās un viņai to darīt palīdzēja labi cilvēki. Reizēm pat viņas dēļ tie cieta, bet jaunā sieviete vienmēr izlīda kā caur adatas aci un paglābās te vienā, te atkal citā vietā.
Kad briesmīgie vāciešu laiki pagāja un Latvijā bija ienākuši krievi, tad Valentīna varēja izlīst no savas paslēptuves. Viņa bija zaudējusi naudu, vīru, draugus un padsmit savus tuvākos radiniekus, viņa bija palikusi pilnīgi viena, taču nepadevās, turpināja izglītoties strādāt un dzīvot.
Te nu man jāpastāsta par to, kas man grāmatā nepatika. Un nepatika man ļoti subjektīvas lietas - autore par savas tautas traģēdiņu un saviem personiskajiem zaudējumiem runā ļoti viegli (vismaz man radās tāds iespaids). Pieļauju domu, ka tas ir tāpēc, ka nodzīvots ļoti grūts mūžs un beigās jau tās izjūtas nedaudz notrulinās, bet man prasījās to lielo nežēlību lasīt daudz dramatiskākā pierakstā. Man prasījās teksts, kas izspiež asaru pat no tāda ciniķa, kāds esmu es.
Otra lieta, kas man tīri subjektīvi bija nepieņemama - tas ir viņas un viņas draugu (arī ebreju) diezgan vieglprātīgā attieksme pret attiecībām starp sievieti un vīrieti. Tā, piemēram, autores māte uzskatīja, ka viņa drīkst krāpt vīru, jo tas viņai ir nenopietni, bet, kad vīrs viņu krāpa, tad tas esot skandāls, jo Valentīnas tēvs esot pārāk apzinīgs un varot pie tās citas aiziet. Pašai autorei arī bija divi vīri. Grāmatā ir arī fragments par kādu Freimanes draudzeni (arī ebrejieti), kas bija precējusies četras reizes. Es neuzskatu, ka tas ir normāli un pieņemami, bet pieļauju, ka tā ideoloģija slēpjas kā audzināšanā tā arī tīri tautas vēsturē - tā teikt - izdzīvošanas instinkts.
Tagad par vērtējumu - es savā subjektīvismā grāmatu vērtēju ar 6 kokoiem no 10, taču subjektīvisms izpaužas tīri manu uzskatu nesakritībā ar autori vairākās vietās kā arī pārāk "vieglo" traģēdijas pierakstu. Ja paskatās objektīvi, tad grāmatas saturs, kas attiecas uz ebrejiem Otrā pasaules kara laikā, ir vienkārši nenovērtējams. Ja spēj izlobīt to traģēdiju, kas toreiz notika (izzīst smago no tā vieglā pieraksta), tad var uzzināt daudz tāda, ko manā laikā skolās nemaz nemācīja vai arī mācību grāmatās aprakstīja ļoti sausi un tīri statistiski.