Ūberblogeris

Jānis Rubļevskis (koko) // 2007. gada 19. februārī, 9:56 // #Datori // 17 komentāri 

Mūsu dzīve ir piesātināta ar visādiem sviestiem, bet ar to vien nepietiek, jāizdomā kaut kas virtuāli svarīgs, lai var pagarināt savu krānu (meitenes, atvainojiet, bet virtuālajā pasaulē arī jums virtuālo krānu varētu piešūt!).

Kas tad ir virtuālais krāns? Pēdējā laikā cilvēku izpratnē es to definētu kā apzinīgi izveidotu mērīšanas skalu, pēc kuras vērtē cilvēku ūberkrutizācijas pakāpi internetā - jo garāks krāns, jo krutāks virtuālais tēls.

Kāpēc vispār par to visu sāku rakstīt? Nu tas ir pats no sevis izrietošs - svaigie ūberblogeri ir iedomājušies, ka blogošana Latvijā ir sava veida sacensība. Viņi raksta pamācībās kā uzlabot bloga apmeklējuma reitingu, raksta kā ieinteresēt lasītāju un galu galā visu pareizi izdarot, viņi pagarina savu virtuālo metamo...

Nu tā lieta ir aizgājusi vēl tālāk... Virtuālo metamo vairs nepaturēsi biksēs. Tūliņ kāds ņems un izvilks tavu krānu tev no biksēm gribi tu to vai nē!

Un tātad - mans viedoklis par šito nemitīgo sacensību, kurā, par laimi es un lielākā daļa manis iecienīto blogu, savu degunu un līdz ar to arī krānu nebāž: blogs ir vieta, kur cilvēks izsakās tā kā viņam patīk, viņš runā to, kas viņam šajā brīdī ir sakāms. Ja tu rakstīsi pārāk slikti, tad tavs blogs nomirs dabīgā nāvē. Ja tu rakstīsi ļoti labi, tad cilvēki to cienīs un lasīs. Ja tu rakstīsi tikai priekš statistikas, tad agri vai vēlu tavs blogs tev būs palicis kā rutīnas darbs un tu pats viņu nomērdēsi.

Un nedaudz par statistiku: jo vairāk tavu blogu lasa, jo nebrīvāks izteikšanās mākslā tu jūties. Tu tiec iegrožots, jo sāc domāt:

Mani lasa tētis un mamma. Mani lasa docējošais personāls skolā. Es taču vairs nedrīkstu rakstīt par to, ka vakar ar draugiem izdzērām pārāk daudz, bet spēju uz savām četrām atlīst uz mājām... es nedrīkstu rakstīt par to, ka pasniedzējs Roberts Pīlādzis ir baigais nūģis, jo izsvieda mani laukā no ekša tikai par to, ka es brutāli norakstīju... un man vēl ir daudz ko pateikt, bet esmu ierobežots
Nemaz jau nerunājot par to, ka biežāk blogā parādās aizskaroši komentāri un nievājošas piezīmes.

Domājat, ka Lācim ir viegli? Domājat, ka Clx ir viegli? Uzskatu viņus abus par tādiem kā pirmsācējiem - viens parasts blogeris, bet otrs blogeris ar tematisko ievirzi. Varu derēt, ka viņi rūpīgi dabuj izvēlēties un apdomāt savus rakstus. Tāpēc Lācis vairs tik ļoti neraksta par sev personiskām lietām, tāpēc CooLynX apskata tikai globālas problēmas, bez maz vai katrā rakstā atrunājoties, ka tās ir tikai viņa domas.

Un būtībā - nav jau jēga - lai sacenšas tie, kam tas sports liekas labs, bet nezaudējiet tā visa dēļ savu identitāti!

P.S. Rakstā ir tik maz saišu tāpēc, lai ar šo to neaizvainotu šādus tādus cilvēkus!

Komentāri

Pilnībā piekrītu. Mani ar sāk skart un uztraukt šī problēma. Ja labu laiciņu jūtos ierobežots.

Blogsfēra sāk attīstīties nevēlamajā virzienā...

Tā ir, un tā tam būtu un tas ir ļoti pidarīgi

Jā, rakstā ir pieminētas dažas atziņas kurām es piekrītu, taču ir arī daudz greiza..

Ne obligāti ar kaudzi lasītāju nāk izteikšanās ierobežošana. Tas jau atkarīgs no katra konkrētā cilvēka un viņa domām par to, ko drīkst visiem teikt un ko nedrīkst. Galu galā visi mēs esam cilvēki un ar tieksmēm uz iedzeršanu, ietusēšanu un sazinkovēl..

Un par "uberblogeriem" runājot. Katrs raksta par to, kas viņu interesē un raksta tā kā viņu tas interesē. Ja cilvēkam nepatīk, tad tak nav spiesta lieta lasīt. Vai ne tā? Bet veltīt speciālu ierakstu tam, ka Juris/Jānis/Valdis raksta par nevienam nevajadzīgām muļķībām. Tam ir jēga?

Tieši izteikšanās brīvības dēļ cenšos palikt puslīdz anonīms. Family gan ir OK, viņu acis mani neierobežo.

Kopumā labi uzrakstīts, man arī visa tā dzīšanās pēc apmeklētāju skaita un topu veidošana ir dziļi vienaldzīga... tik vienaldzīga, ka man pat šāda veida rakstu uzcept bija slinkums. Labi, ka kāds to izdarīja, tagad vismaz varu īsi pateikt, ka pievienojos. :D

Sāksi rakstīt tikai par rāpošanu mājās un nākamo rītu, tevi lasīs tikai draugi un vecāki (jo sevišķi rūpīgi).

Man gan liekas normāli, ka viens grib uzrakstīt kaut ko draugiem, cits - sasniegt lielu apmeklējumu vai pazīmēties. Visiem tāpat beigās viens - prieciņš, ja sanāk iecerētais. Man ir interesanti, kam raksti Tu?

Prāts pieaug ar gadiem. Ir tas vecums, kad gribās ar kaut ko apliecināt citiem sevi. Ko tur daudz... Citiem tas izteiktāks, citiem mazāk, otram trešam varbūt vispār nav.

Heh, nu varu tikai pajautaat vienu: kaapeec tu un visi paareejie taadaa gadiijumaa lietojat statistikas sisteemas un ik pa laikam iepublicee pa kaadam rakstam par to cik redz mani daudz lasa? Piekriitu, ka taada kraana staipiisana vien ir, tikai tik un taa nesaprotu kaapeec tad likt tos ciparinjus veel arii visiem siis lapas apaksaa redzeet?

Sii ir tikai aptauja, kuraa tie kas piedaliisies, piemeeraam, kaadi 500 cilveeki pateiks, ka, redz, muusupraat LV ietekmiigaajie blogi, kuri uz mani un citiem atstaaj kaadas peedas ir tie un tie. Savaa zinjaa satura kvalitatiivaa analiize. Un vienalga, ka tiem, kas tur buus mineeti, uit kaa buus vienalga... Ja buutu vienalga tad neceptos :)))

Epi, vairāk jau laikam sev un tad citiem!

Artūr, nu visiem no komentētājiem ir sava daļa taisnības... Un par to statistiku - ir interesanti uzzināt, kas tevi lasa, kaut vai to pašu rakstā minēto iemeslu dēļ.

Krānu staipīja, staipa un staipīs.. Tur nu neko nepadarīsi.. Bet nu es pagaidām par ierobežošanu nesūdzos.. Nezinu nevienu tādu, kas lasa manu blogu un man tas sagādātu problēmas... Muterīte lenasa un, ja lasītu, kas no tā mainītos? Esmu takš pieaudzis... :D

Arturs - manā blogā redzamas statistikas nav, bet jau ir bijuši pieprasījumi NO LASĪTĀJIEM, lai uzlieku un izrādu. Man pašam viņa interesē maz, uztaisīta bija tikai tik daudz, lai tad, ja sagribās, varētu arī apčolēt, bet publicēt vispār nebija paredzēts. Bet, ja prasības turpināsies, būs jāpārdomā.

Nu ir lietas, kas ir jāatstāj ārpus bloga, bet neuzskatu, ka lācis stundu sijā auzas pirms raksta savas vienrindes. Es domāju, ka tā pēdējā problēma var būt tikai tādiem cilvēkiem, kas kaunas par savu viedokli un tādi lai iet kārties.

rakstu kās ienāk prātā un priecājos, ka kāds arī lasa

domas, par to, ka kāds tevi ierobežo vai pats jūties ierobežots, rodas galvā. ja ir tāda sajūta, tad kaut kas nav kārtībā ar galvu. un vispār dažkārt ir labi uztaisīt smadzenēm lielu REFRESH - pārdomāt domas, kas traucē dzīvot... un vēl mazliet padomāt, vai nevar tās vienkārši ņemt un izdzēst.. jo cilvēks jau ir savu domu vergs, un ir ļoti slikti, ja pats nepamani, ka vergo savām 'sliktajām' domām. dzīvē taaču ir tik daudz skaistu lietu, lai vispār ņemtu un sliktās domas ignorētu. tas ir easy. mazliet trenniņš un viss notiek.

Ingus: Nea. Tās parasti rodas no tā, kas rodas citu galvā. Anonīmā blogā uzraksti, kas esi gejs, un pohuj, ko citi domā. Ja neesi anonīms, aš darba devējs ņems un mēneša laikā atlaidīs, jo viņam, redz, nepatīk. Vai baznīca izmetīs no draudzes.

Anonīmā blogā vari ierakstīt - mans priekšnieks šodien uzvedās kā riktīgs idiots, naturāli gribējās atskaldīt. Neanonīmā (as in - kolēģi un priekšnieki lasa) - nu, pats padomā. Un tā uz priekšu.

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.