Tils Pūcesspieģelis

Jānis Rubļevskis (koko) // 2010. gada 19. martā, 17:29 // #Dzīve

Pēdējā laikā esmu teatrializējies un, ziniet, patīk. Tā nu es vakar atkal pabiju Dailes teātrī. Paldies un mega lielas un daudzas bučas par to Gunitai, kas aizvilka mani šoreiz uz izrādi Tils Pūcesspieģelis.

Es biju nedaudz pārsteigts, ka zāle nebija pilna, jo parasti dailē praktiski visas vietas, cik nu es esmu bijis, ir aizņemtas, bet var jau gadīties, ka es zinu, kāpēc tieši tā (par to zemāk).

Īpaši par saturu nerakstīšu, jo ļoti labi aprakstīts jau dailes teātra mājas lapā:

Leģenda par tautas ākstu Tilu Pūcesspieģeli allaž tiek aktualizēta tautai grūtos laikos, kad vienīgais veids, kā pretoties dzīves grūtībām, cinismam un postam, paliek smiekli. „Tils Pūcesspieģelis” ir stāsts par tautu un tautas sapni par varoni. Tas ir arī sapnis par brīvu cilvēku, kuru nav iespējams nogalināt.
Vairāk gan gribas parunāt par žanru - tautas komēdija. Es gan vairāk spiestu uz traģikomēdiju. Visā visumā ļoti nopietna luga, kurā var diezgan daudz arī smieties. Tas pat ir grūti, jo reizēm smieklīgi tiek pasniegtas ļoti sāpīgas lietas un zālē pat jūtama tāda kā šķelšanās - citi smejas, citi tajā pašā brīdī paliek ļoti nopietni, tāpēc luga ir diezgan pasmaga un tajā vajag stipri iedziļināties... Iespējams, ka tas ir iemesls ne tika lielam apmeklējumam, kā es esmu pieradis, ejot uz komēdijām.

Par aktieriem... Nū... Aktieru komplekts graujošs un visi savās vietās. Ja uzskatu, ka daži no viņiem filmās un seriālos ir pilnīgi nederīgi, tad uz skatuves viņi ir vienkārši lieliski un nepārspējami. Pie tam, es, kā nedaudz spēlējošs cilvēks, kaut arī tikai amatieris, pievēršu uzmanību ne tikai galveno lomu tēlotājiem, bet arī visiem pārējiem... Un tie šajā lugā ir profesionāļi. Es pat vienā brīdī pieķēru sevi pie situācijas, ka neesmu dzirdējis priekšplāna dialogu, jo pētu, cik labi sevi parāda cilvēki dibenplānā.

Bija arī kuriozs - mācītājs. Es biju uz pakaļas. Viņam piecu minūšu laikā tik šaizes notika, ka es būtu jau sen apjucis, bet viņš no visām lietām tika laukā kā tīģeris: 1) lec uz batuta, paklūp, gandrīz nokrīt, bet pieceļas un turpina, itkā nekas nav bijis; 2) uzreiz kā pieceļas, sāk runāt ar Jostu un viņam sāk krist nost deguns (dažiem bija klauna deguns), bet tas tik pielabo, runā, ieliek kabatā un vēlāk, kad fokuss itkā uz Jostu un Katelīnu, piekabina degunu atkal; 3) vēl pēc 2 minūtēm aizdedzina sveci, ieliek svečturī, apsēžas pa vidu skatuvei un, turot svečturi rokā, salaulā Jostu un Katalīnu. Svece tajā laikā izkrīt no svečtura un ar vieglu salto iekrīt viņam klēpī.. Šis ātri saķer, paceļ un, joprojām degošu, iesprauž to sveci atkal atpakaļ, pat nepārstājis runāt... Nu perfecto.

Es lugai dodu 8 kokous no 10. Tas tikai tāpēc, ka, lai arī galvenās lomas tēlotājs spēlēja labi, uzskatu, ka šī nebija gluži viņa loma, bet es varu arī kļūdīties.

Komentāri

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.