Gribēju pasūdzēties par vienu lietu. Tas man ir kā lāsts jau kopš bērnības un es no tā netieku vaļā. Esmu mēģinājis gan medicīnu, gan visādas homeopātiskās lietiņas, gan meditēšanu un pat lūgšanos kaut kam augstākam, bet nekas nepalīdz...
Tas sākās tajos tālajos laikos, kad biju vēl tikai kādus 6-7 gadus jauns. Bija vasara. Atceros kā tagad... Saplaukušas lapas un koku zaros čivina putniņi. Es, protams, kā jau īsts puika, rāpalējos pa kokiem un skraidīju apkārt pakaļ tauriņiem.
Tad es kaut kādā nezināmā veidā biju ieguvis mazu nazīti, kuru saucu par "saliecenīti". Ar šo mazo nazīti es varēju mierīgi noņemties stundām ilgi, lai nogrieztu kādu lazdu, uztaisītu kādu loku, bultu, šķēpu vai vienkārši grieztu kaut ko.
Pienāca laiks un es paaugos. Mācījos jau sākumskolas kāda trešajā klasītē un vecāki man un manam brālim nopirka rakstāmgaldu. Jau pirmajā dienā es ar nazīti iezīmēju robežu pa vidu galdam, lai bračka zinātu, kura ir mana puse un kurējā ir viņa.
Pamatskolas beigās nabaga galdā bija redzamas nu jau ne tikai nelielas nazīša atstātās pēdas, bet arī zāģa un žiletes un pat cirvja nospiedumi.
Ziniet... Laiks ir aizvijies, taču joprojām nekas nav mainījies. Nedrīkst man dot rokā nazīti, kad es sēžu pie rakstāmgalda. Tiesa gan, pa šiem gadiem esmu iemācījies šo tieksmi aplāpēt, tāpēc galdā paliek tikai mazas mikrotraumas. Domāju, ka pie pussimta gadu es jau būšu ticis ar to galā.
jap, atceros es to nabaga galdu..:))