Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
He he! Man ir termometrs, kas rāda ne tikai Celsiju, bet arī Fārenheitu. Laikam aizjūras pidari cilvēki arī šitanī pusē itin bieži parādās. Nu un tagad man rāda 98º F.
Ha... Gulēju vairāk kā pusi dienas gultā un atmiņā uzpeldēja ainas no bērnības, kad dzīvojām vēl Bebrenes dzīvoklī. Tad es, kā jau visi normāli bērni, mēdzu pa laikam arī saslimt. Tikai toreiz zāle bija zaļāka un lapas dzeltenākas (ne tikai papīra). Slimoju es arī tad, kad īsti neslimoju. Ja runātu maniem vārdiem mūsdienās, tad man tā bija tāda slimība kā восполение хитрости, ko pieaugušā stāvoklī atļauties nespēj (vismaz parasti), jo esi aizņemts, tev ir jāstrādā, jāskrien, jādarās un jābūvē sev labāku nākotni. Priekš kam? Pagātne taču bija tik skaista!
Aizmuldējos. Gribēju jums uzburt ainu par savu bērnību un to arī darīšu.
Tātad, pamosties no rīta apslimis (vai arī slimo jau kārtējo dienu - nav nozīmes) un ar visu segu, palagu un spilvenu, grāmatu padusē, pārvācies uz "Lielo istabu", kurā, lai cik dīvaini arī neliktos, ir televizors. Parasti pārvākšanās notika ap kādiem 10:00 no rīta, kad brālis jau skolā un mamma ar tēti jau darbā. Ir sakārtotas zālītes, ir ko iedzert, ko paēst, ko... Nu viss viss... Un tā tu guli neizlaistā dīvānā, blakus taburetīte ar visādām fīčām un ik pa laikam ieksrien tētis, kas strādā blakus, lai uzvārītu tēju. Tad, maksimums 15:00, mamma ir mājās. Brālis - jau iepriekš.
Tu guli tajā savā siltajā dīvāniņā. Televizors ir piebesījis, bet tas nekas. Tu vari ļauties fantāziju burvībai, lidojot cauri neskaitāmām grāmatu lappusēm. Tu jūties kā tāds mazs turku sultāns, kuru visi appuišo, pienes tēju, atnes apelsīnus, mandarīnus, upeņu tēju (vēl tagad upeņu tēja ir lielākais ārstniecības līdzeklis, protams, kopā ar balzāmu), prasa kā jūties un uzliek roku uz pieres, lai pārbaudītu karšanas pakāpi ķermenī. Un tam visam pa virsu tāds ļoti liels gaišums no lielajiem Ulmaņlaika mājas logiem.
Ar šito gribēju teikt tikai to, ka ik pa reizītei gribās atgriezties bērnībā ;)
Kā ir ar jums?
Man bija līdzīgi, līdz vienā brīdī sapratu, ka slimot man vairs nepatīk, jo tam īsti nav laika un ir daudz citu, interesantāku lietu, ko darīt. Hm.
es ziemaa neslimoju, ja nu kaads pid..cilveex mani aplipina :)
Kaut kur tač viņiem jāsatiekas :D
Toties -40 grādi gan Celsija, gan Fārenheita skalā esot -40...
Nez, īsti neatceros bērnību; atgriezties nevēlos ;)
Reti tādi mirkli ir. Vairāk šad tad aizdomājos to, cik neviltoti pratu priecāties par dazādiem niekiem un cik problēmu bija maz. Karstās upenes ar balzāmu tieši kā reiz šovakar nobaudiju, jo esmu apslimusi. Tas tik tiešām ir labākais ārstniecības līdzeklis ;)
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.