Sportiskās rakstīšanas diena

Jānis Rubļevskis (koko) // 2006. gada 11. jūlijā, 5:45 // #Spams // 14 komentāri 

Izskatās, ka varētu tā to nosaukt... Patiesībā pamudināja uz šito tm... Izskatās, ka viņam ir vēlme pasportot... Nja... Literāri smuki... Un tad uzreiz kā ar āmuri pa pieri Sindromza literārais sniegums par Vabolīti... Tik karsts laiks, ka nu nedrīkst tā vienkārši sēdēt rokas klēpī salikušam, bet vajag kaut ko paklabināt - ne vēsāks ne arī karstāks no tā nepaliks :)

Un tātad! Sensenos laikos... Aiz treideviņām jūrām, treideviņiem kalniem, treideviņiem mežiem, treideviņiem ... (te var nu iedomāties katrs pats ko grib, bet nu tas bija nereāli tālu) ... dzīvoja Ansis Kreisā Ola Zilais Pauts... Vārds bija viņam tik garš tāpēc, ka zintnieks bija šis vīrs, tikai nezināja viņš pats cik jau vecs...

Pārceļamies atpakaļ pie mums, kas vairs nav aiz treideviņām jūrām, treideviņiem kalniem, treideviņiem mežiem, treideviņiem ... utt... Te dzīvoja parasts lunis, saukts par Mazo Sīkpirdi... Patiesais viņa vārds bija Ješka Kukuļins, bet tā kā viņš bija maza auguma, vēja nopūstu seju, plaukstām kā airiem, rokām kā sērkociņiem, resns, tizlu smaidu un tomēr labsirdīgs, bezgaumīgi ģērbies un laida daudz un sīkus pirdieniņus, tad viņu vienkārši iesauca par Mazo sīkpirdi.

Dzīves stāsts Sīkpirdim bija itin pavājš... Ja to salīdzīnātu ar Ansi Kreiso Olu Zilo Pautu, tad Sīkpirdim dzīves vispār itkā nebijis, jo Ansis Kreisā Ola Zilais Pauts tomēr bija pieredzējis gan ledus, gan karstumus, gan pūķus, gan bruņiniekus, gan raganas, gan princeses, gan dinozaurus, gan cilvēkus, gan cūkas, gan vistas un vēl daudz daudz ko citu. Nabaga Ješka no tā visa bija pieredzējis tikai cūkas, kas aplokā bija uztaisījušas nežēlīgu nekārtību - brūngani dubļi sajaukušies ar sūdiem pusmīkstā želejai līdzīgā masā, kurā kājas iegrimst līdz ceļiem, smirdoņa kā pēc Ješkas palaistiem vismaz 5000 mazajiem pirdieniņiem, silēs vairāk sūdu kā barības. Katru dienu tās cūkas jābaro, jātīra viņām mēsli laukā, jādod dzert... Nu kurš to var izturēt?

Tā Mazais nolēma doties tālāk dzīvē laimi meklēt (cerēja jau uz skaistu princesi, pus karaļvalsti par sūdainu zābaku, cieņu un mīlestību utt utjp)... Un devās Sīkpirdis pasaulē...

Turpinam TM iesākto konkursu - komentāros papildiniet pasaku :) Katrs nākamais komentētājs raksta kaut ko klāt - varu derēt, ka sanāks kaut kas perverss, un tomēr :)

Komentāri

sāc strādāt pie autobiogrāfijas? ;)

oj, es visu salaidu dēlī. Man tak vaajdzēja turpināt stāstu. Tātad - turpinājums.

Sīkpirdis aizgāja pasaulē un mājās vairs nekad neatgriezās. Tāpēc, ka mājās viņu visi sita un neviens nemīlēja. Ejot pasaulē pa ceļu mazais Sīkpirdis bučoja visas vardes, bet neviena nepārvērtās. Viņš berzēja visas izdzertās pudeles, bet džins kā neradās un neradās. Un visas zelta zivtiņas, izvilktas no zooveikalu akvārijiem, vienkārši slāpa un neko nepiedāvāja. Nabaga nelaimīgais Sīkpirdis jau taisījās griezt vēnas, bet tad...

...atnāca sētniece afanāsija un *paukš* - iedeva sīkpirdim pa olām.

Un no tām, kur gadījušies, kur ne, trieciena rezultātā, izšķīlās viena ķirzaciņa un viens cālītis!

sīkpirdis aiz pārsteiguma gandrīz aplējās ar kafiju. nedaudz vēlāk nolēma cālīti apēst un ķirzaciņu pārdot.

Tā nu ķirzaciņa nonākusi jauna saimnieka rokās vairs nesaprata - kur rīts, kur vakars. Skuma tā pēc sava iepriekšējā saimnieka - Sīkpirža. Lai arī bija viņš kreiss un arī tēju nedzēra kā normāls cilvēks, taču tam bija liela sirds... Taču jaunais saimnieks, Vojevoda Afigennijs nebija zemē metams...

Vojevodam bija šķidrā dzese un vienmēr četras pakas svaiga kefīra ledusskapī...

Sirds Vojevodam nekāda lielā nebija, toties viņam bija skaista dvēsele. Viņš ķirzaciņu gādīgi aprūpēja - baroja ar ziemas ķiršiem un pravieša ogām. Ķirzaciņa auga ne dienām, bet stundām, un drīz vien jau bija trekna un kaujama.

Tad viņš ķirzaciņu nolēma laist lielajā pasaulē laimi meklēt.

Tā nu ķirzaciņa gāja, gāja, kamēr sastapa brangu vīru vārdā Puķuzirnīc. Puķuzirnīc bija malkas cirtējs kādā pagastā. Viņš mācēja sacirst malkas pagali četrās daļās triecot cirvi pret pagali ar neaso galu. Tādus brīnumus ķirzaciņa nebija redzējusi. Protams, kā jau katrs normāls cirtējs, arī Puķuzirnīc bija pārēdies uztura bagātinātājus un vairs nespēja valdīt pār savu spēku. Pēc 5 minūtēm ķirzaciņai tas āksts apnika un viņa devās tālāk...

... gāja stundas, dienas, gadi.. ķirzaciņa sāka novecot, par to pat sāka liecināt vējā sapūstie krusti! Viss jau būtu labi, tik aptiekā par zālēm daudz naudas tika atstātas, jo Sīkpirdis par Ķirzaciņu bija galīgi aizmirsis un iztikai naudu nācās meklēt...

... pludmalē ar metāla detektoru, kuru viņš atrada kādā pameswtaa mājā... tā nu caurām dienām staigādams pa pludmali un vākdams alus puldeles pēc gada viņš jau bija savācis naudu kārtīgai villai Jūrmalā.... Bet nu vienam tik lielā māajā biaj vientuļi, tāpēc ķirzaka nolēma atkal iet pasaulē savu draugu Mazo sīkpirdi meklēt.....

... pludmalē ar metāla detektoru, kuru viņš atrada kādā pameswtaa mājā... tā nu caurām dienām staigādams pa pludmali un vākdams alus puldeles pēc gada viņš jau bija savācis naudu kārtīgai villai Jūrmalā.... Bet nu vienam tik lielā māajā biaj vientuļi, tāpēc ķirzaka nolēma atkal iet pasaulē savu draugu Mazo sīkpirdi meklēt.....

nu atkal es ar savu blondumu izceelos :))

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.