Smagais rīts

Jānis Rubļevskis (koko) // 2007. gada 28. februārī, 4:51 // #Dzīve // 11 komentāri 

Stāsts par mani... otrajā personā.

Tu nolauz tā kārtīgi vienu nedēļu... Neizpaliek ne mācības, ne smags un uzcītīgs darbs, ne tusiņi pa vakariem, itin nekas. Pēc tādas pārslodzes sestdienas naktī tu vienkārši ņem un iekrīti savā gultā... Aizmiedz... un pamosties tikai pēc 11 stundām... Saproti, ka ar to ir par maz un pa dienu noguli vēl kādas 6 stundas... Saproti, ka dators ir nosprādzis, negulēšanai jēga pazudusi un jau 22:00 atkal esi gultā. Pamosties pēc 11 stundām... Aizej uz skolu, atnāc mājās, iedzer kādu aliņu un sajūti miegu pārņemam savu būtību. Un atkal jau 9:30 tu esi savā siltajā gultā, no kuras izlien pēc 11 stundu ilgas gulēšanas... Atkal skola, kurā acis tā vien miglojas un pasniedzēju pazīsti tikai pēc kontūrām, lai arī viņš stāv tikai 15 metru attālumā... Atnāc uz mājām...

Domā, ka būs labi, taču 600tā celka, ko esi aizņēmies no bračkas, ar savu Riva TNT2 nespēj pavilkt normālu rezolūciju, normālu operētājsistēmu, nu pilnīgi neko. Beigās pat winda uzmet zilos logus un šitas škrobis tev liek ielīst palagos jau 20:00 vakarā...

No gultas tevi vēl mēģina izcelt pāris zvani, dažas īsziņas, bet tu neliecies ne zinis, nedaudz parunā, uzdrukā un guli vien tālāk... Modinātājs uzlikts uz 7:00, kad būs atkal jāskrien uz darbu un atkal varēs sevi uzlādēt ar vienu kārtīgu KDE devu.

Bet te tev nu bija! Tu pamosties jau 5:32, jo sagribās čurāt... Aizmigt vairs tu nespēj, jo ir nogulētas vairāk kā 9 stundas... Tu esi jau pa šīm pāris dienām vienkārši pārgulējis jēgu... Nospļaujies uz to visu, ielien dušā, saģērbies un kājiņām dodies uz darbu...

Jāiet aptuveni 20 minūtes... Tu slāj pār Vantinieku un jūti, ka kājas sāk izmirkt... Nonāc līdz Ornitologu parciņam un vēsā mierā dodies uz priekšu, bet tad tev pienāk klāt kāds dīvaina paskata netautietis. Domāju, ka nezin, cik ir pulkstens, bet te tev nu bija... Viņš vēsā mierā, bez nekādiem Labrīt, prasa:

Daj pazvaņiķ!
Un tajā brīdī tu vienkārši nespēj to visu tā mierīgi atstāt. Tu brutāli gāz ar dūri urlam ģīmī. Kad viņš saķer seju, tu vienkārši gāz ar kāju viņam pa vēderu, tad nogrūd zemē, iesper atkal pa vēderu, tad vēlreiz pa seju... Tajā brīdī vēl nobļaujies :"FUCK YOU YOU FUCKING FUCK!" un ej projām, bet sajūti, ka patiesībā jūties vēl sūdīgāk kā tas urlapāns, kas guļ ar seju sniegā un, tikko svaigi sasnigušo sniegu, lēnītēm iekrāso gaiši sārtā krāsā...

Tu nonāc līdz Narvesenam, kur vēlies nopirkt kādu Selgas cepumu paciņu, bet Narvesens vēl ir ciet. Tu nospļaujies, atkal pie sevis nobļaujies :"FUCK YOU YOU FUCKING FUCK!" un brien tālāk uz darbu... Atnāc, ir tikai 6:30 no rīta... Paskaties apkārt, bet neviena nav... un tad tu pamani, ka uz galda stāv neattaisīta Selgas cepumu paciņa un ATKAL DZĪVE PALIEK SKAISTA.

P.S. Urla bija izdomāts, lai izveidotu tādu daudz maz normālu kulmināciju, pārējais ir ņemts iz dzīves, taču nedaudz dramatizēts, jo šodien atsāku teātra gaitas ;)

Komentāri

Eh, URLAi paveicās, ka tas bija tikai izdomāts :D

Turies! Šodien kojās tuss, piekāpšu ciemos :D

Nja... Tuss... Kavēties toč kavēšos vismaz par stundu, bet vēl redzēs kā būs ar to tusošanos... Kaut kā drebulis krata!

Es jau ar noteikti kavēšu, jo saimniece šodien nāk pēc lielā piķa..

KAC, bet protams! :D

Kulminācija ar urlu izdevās :D

Un es jau gandrīz noticēju (par to urlu) :)

Es tevi ļoti samīļoju un zini, ka pie manis vienmēr vari ienākt ciemos ;)

Fuck fucking fuckers

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.