Nedēļas nogalē aizlaidu uz laukiem. Sanāca nedaudz pabraukāt apkārt... Atcerējos bērnību. Mēģināšu pastāstīt jums savas izjūtas:
Kad dzīvo, audz un izaudz, ar laiku nedaudz jāatgriežas bērnībā... Tas notiek pavisam negaidot un no visnegaidītākās puses... Kā sitiens pa pieri, tev galvā ienāk doma - es to kādreiz jau esmu jutis, kādreiz bērnībā!Atbraucu, protams, vakar arī uz Rīgu. Šodien ķēros pie izpētes. Tā vien liekas, ka cilvēki pasākuši ecēties savā starpā. Nu esiet nedaudz mīļāki - nāk tak svētki... Ceru, ka katrs dabūja pērienu pūpolsvētdienā!Tā nu es saskāros atkal ar sūdu smaržu... Pavasaris, daba mostās, ledus pazūd mūsu acīm, atklājot lielās mēslu čupas aiz daudzo kūšu (domāta kūts nevis kūsis) aizmugurējās sienas... Ievilku dziļi plaušās šo neaizmirstamo smaržu un pasmaidīju pilnā 14 zobu smaidā...
Garām pabrauca traktors un atkal ievilku pilnu plaušu, sajūtot nepilnīgi sadegušo dīzeļdegvielas smaržu, bet kas ta mums mūsdienās? pasmeļam zupu Daugavā, lejam iekš to bāk` un laižam tālāk...
Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols. Slimība ārā! Veselība iekšā!Muti strautiņā nomazgāji? Pārējās vietiņas apskaloji?
P.S. Esmu atkal ticis darbā pie skaņas un jūtos pacilāts.
kam tagad viegli :) es atkal atcerējos brīvdienās, kā tas ir airēt :)