Pamodos es šonakt sasvīdis... Murdziņš bija labs... Mani plēsa vilks... Beigās izrādījās, ka vilks esmu es pats... Tāds riktīgs nezvērs lieliem zobiem... Ķērās tieši kaklā... Kaklā pats sev... Pats sev, bet no tālienes... Es biju sadalījies... Es biju divi: vilks un otrs... Tas, kurš plēš un tas, kuru plēš...
Nez, par ko tas varētu liecināt? Sagraužu pats sevi no iekšienes?
mīļie, jaukie, dārgie, nu, kādu jums vēl psiholoģiju un morāli no sapņiem izspiest vajag! var taču vienkārši atļauties palaist savu apziņu/zemapziņu bez pavadiņas pastaigā, kur tām tīk, un izbaudīt sapņusajūtas...
Pēc manām domām tā ir vienkārša domu nesakrišana... ķip tu pats neesi paarliecinats par to ko īsti gribi, bet no psiholoģiskā viedokļa tev ir bail, bail pašam no tā ko varētu izdarīt.