Sāku atdzīvoties

Jānis Rubļevskis (koko) // 2007. gada 14. augustā, 6:39 // #Dzīve // 11 komentāri 

Esmu beidzot ticis pie interneta. Pāris reizītes pakomunicēju telefoniski ar LTC darbiniekiem un pagaidām nav par ko sūdzēties. Esmu apmierināts (daudz maz) pat ar pieslēguma ātrumu un kvalitāti (tas pēc vienas dienas mēģinājumiem).

Otra lieta, kas mani uztrauc: jāsāk rakstīt saistošāk. Maza bērna vervelēšanai jāpieliek punkts. Domāju biežāk savos rakstos izmantot epitetus, salīdzinājumus, metaforas, simbolus, ironiju, kas bieži vien var pāriet arī sarkasmā, protams, neiztikšu bez hiperbolām un varbūt pat kādreiz pielietošu kādu personifikāciju.

Nelielam ieskatam varētu būt mans īsais, bet piedzīvojumiem bagātais, ceļš no mājām uz darbu:

Kad pamodos un paskatījos caur aizmiegotajām acīm, ieraudzīju pārsteidzoši burvīgu ainavu. Pār manu istabu metās migla. Tā, kā viegla vilnas sega, pārklāja gan grāmatas, gan galdu, gan televizoru un putekļus... Ieskatījos pulkstenī un sapratu, ka nu ir dirsā! Jāskrien kā tādam apdauzītam mērkaķim, lai paspētu uz ierasto trolejbusu, kas nikni traucās pa ielu, kā tāds satrakojies vērsis skrien uz matadora vicināto sarkano lupatu.

Kā tāds pāķis, apsēdos pirmajā solā pa kreisi, kas paredzēts invalīdiem, bet nelikos ne par ko īpaši traucēts un, ar vieglu rokas vēzienu, kas atgādināja nāves cirtienu ar izkapti, izvilku no somas noplukušo grāmatu, lai sāktu lasīt. Pieturas traucās tā, itkā balts savvaļas zirgs skrietu garām pļavas ozoliem... Un tad trolejbuss vienā brīdī strauji apstājās... Pa priekšējām druvīm iekšā iekāpa meitene, kurai mati bija kā zelts, augums kā pērnajai stirnai un smarža kā rīta rasai vasaras sākumā...

Manas acis noslīdēja no melajiem burtiem, kas, kā tādi mazi oļi klāj jūrmalas smiltis, mētājās pa bēšīgo papīra plašumu... Izpēti sāku no kājām, tad acis slīdēja līdz kleitas sākumam, augstāk līdz krūtīm un tālāk jau vairs nebija jēgas skatīties, jo sēdēja viņa pret mani profilā kā tāda Senās Romas imperatore.

Pēc neilgas izpētes atgriezos pie grāmatas, bet sapratu, ka nav jēga lasīt, jo jākāpj jau laukā... Pēc piecām minūtēm jau biju darbā un dzēru rīta kafiju, kas savā garšā pārspēja jebkuru čurūdeni, kuru iespējams dabūt vienkāršās Rīgas ieskrietuvēs. Es atkal biju parastais darba rūķis, kas kapā un kapā, kas izliekas, ka neko apkārt neredz, bet, ibitīt matos, es redzu visu un atceros visu, jo es dzīvoju vienkāršu dzīvi, kas savā brutalitātē spēj sniegt arī patiesi jaukus mirkļus.

Komentāri

nu taads raxtniex :D

Pēc pirmās stāsta rindkopas es biju pa galdu. Kolēģe pat uzvaicāja, vai man viss kārtībā.

Ideāli labs raksts.

Sāku jau atpazīt tavu rakstības stilu.. Tas neparko labu neliecina :)

Metafora "kafiju, kas savā garšā pārspēja jebkuru čurūdeni" liek tā pa īstam aizdomāties, kā tu ieguvi datus salīdzināšanai :)

Smuka vecene - kopsavilkums visiem epitetiem :D :D

ko6ka, tas labi - vismaz kaut kādas personīgās iezīmes ;)

Sandis, nekādi statistikas dati par pamatu netika ņemti - tautas pieredze.

Tu saviļņoji mani...:)

A zini, tas teksts tiiri interesants. Shitaadu ir veelme izlasit liidz galam, kameer cita rakstiito, kur vienaa rindkopaa pastaastiits par riita piedziivojumiem sausaa valodaa, es momentaa aizskirshu ciet.

Paldies, visi, kam patika ;) Tiešām centos :D Kā nekā - darba laikā rakstīju.

Paga, jūs darba laikā dzerat? :D

Kad stipri grib, tad nedaudz asinsritei var iemalkot... Bet tā, ja kādreiz sanāk dzert, tad pēc darba laika... Dzērumā mūsu darbu darīt nedrīkst!

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.