Rakstīšana

Jānis Rubļevskis (koko) // 2006. gada 19. decembrī, 17:40 // #Dzīve // 7 komentāri 

Reizēm notiek dažas lietas, kas liek padomāt... un padomāt diezgan daudz. Reiz kāds teica, ka dzīvē es esot sakarīgāks nekā blogā. Vai tā tiešām ir? Izlasīju es visu savu blogu, sākot jau ar pašu pirmo rakstu. Starp ļoti daudziem rakstiem, kas jau iegājuši jau astotajā simtā, reizēm atrodas kāds raksts, kas tiešām ir daudz maz interesants un kuru pašam ir patīkami izslasīt. Kāpēc ne visi ir tādi? Steiga? Nedomāšana? Garīgais stāvoklis un nepareizas pārdomas?

Kāpēc tu lasi manu blogu? Tāpēc, ka tas ir interesants vai tāpēc, ka reizēm tur ir interesanti kaut ko palasīt? Es to tiešām nezinu. Laiks aizvijas, domas un intereses mainās, mainos arī es pats. Mainās uztvere, mainās veids, kādā es pierakstu dažādas lietas, taču pašas lietas nemainās. Pamatā filmu apraksti, kaut kas man jauns, bet visiem sen jau zināms datoru jomā, kaut kas par grāmatām, kaut kas par manu dzīvi, bet reizēm kaut kas tāds, kas tikai man liekas konkrētajā momentā tik ļoti interesants. Manuprāt, par daudz filosofijas un dzīves meklējumu, manu domu iemešana, kas patiesībā nevienu var arī neinteresēt.

Edijs teica, ka viņam jau ilgāku laiku ir doma par bloga slēgšanu, jo, palasot rakstus, saprot, ka rakstījis daudz sviesta. Tagad viņš trīs reizes padomājot, pirms kaut ko raksta. Sirke kādreiz viena mana raksta komentārā atzinās, ka agrāk rakstījusi interesantāk. Laacz ir reducējies uz daudziem īsiem rakstiem, kur raksta jēgu patiesi var izprast reizēm tikai tad, kad ir izlasīta visa informācija n-tajos linkos, kas pavada rakstu. Daudzi raksta par to, ko redz, bet daudzi par to, ko jūt... Katrs blogs ir īpašs ar kaut ko. Piemēram, kladē raksta vairāki cilvēki, Gastonz pamatā raksta par savu dzīvi, taču, pat ja neredzu autoru, jau pēc paša raksta vien spēju noteikt, kas to ir rakstījis. Stils... visus pavada savs neatkārotjamais stils... Man tāds ir? Iespējams, ka vienīgi nodod mana nemitīgā nu un (aizmuldējos) lietošana. Iespējams, ka citi pamanījuši savdabīgi garos ievadus ļoti īsam un, varbūt, pat neinteresantam iztirzājumam. Par daudz miesas nesvarīgam skeletam, par daudz izskaistinājuma nevietā.

Sapratu, ka jādomā... ļoti jādomā par to, ko grib publicēt. Jādomā par to, lai publicētais būtu interesants vispirms jau man pašam un varbūt arī kādam citam. Jādomā par to, lai domu spētu izteikt tā, lai cilvēkam neapniktu, izlasot tikai pirmo rindkopu. Šaubos vai kādam interesē tas, ka man šodien ir nenormāli sūdīgs garīgais un tāpēc pasaule sūkā. Šaubos, ka interesē tāda lieta kā nokritusi kļavas lapa manā degungalā, ja vien es uz tās neesmu paslīdējis un, krītot zemē, salauzis kādu kaulu. Pamatā tas ir pat ļoti neinteresanti. Kā arī neinteresanti ir tas, ka, tikko padzirdējis kaut ko jaunu, es te ierakstu par to savas nepareizās domas, tās nemaz neizpētot, kas gadās diezgan bieži un gadās tādā veidā ļoti aplauzties.

Jāsāk domāt par to, ka jāpārkāpj uz nedaudz augstāku līmeni. Ja jau visusus šos (nu jau vairāk kā trīs) gadus spēju rakstīt sviestu, tad varbūt es spēšu nedaudz piebremzēt ar postēšanu katru dienu, taču tādā veidā sākšu rakstīt kaut ko pārdomātāku un interesantāku, rakstu pirms publicēšanas vairākas reizes izlasot, uz ko turpmāk mēģināšu arī tiekties... Šaubos vai ir patīkami lasīt rakstu, kurā ir daudz neuzmanības kļūdu... un tādu rakstu ir daudz...

Visā visumā doma ir skaidra – nedaudz jāpieaug vai jāizaug... Izaugsme ir dzinējspēks. Ja vienmēr tieksies uz kaut ko augstāku, tad ir iespēja, ka nenomirsi no garlaicības un neliksi no tās nomirt arī citiem ;)

Komentāri

Pasaule vienmēr sūkā.

Spēcīgi pateiks. Reāli jau kaulus nelauž katru dienu, to interesanti piezīmēt, vēlāk interesanti pārlasīt, kāds toreiz bija domu gājiens, sajūtas atsaukt atmiņā. Reāli jau saprotu tavu teikto,un patīkami jau ir ieiet tādā vietā, kur viss ir perfekti saulains, interesanti, pārdomāts, bet dažreiz vienkārši gribas ieiet, un palasīt kaut ko atšķirīgu, kaut vai par to pašu, ka kaimiņu koļam dzīvoklī jauns tv. Es jau pirms kāda laika sapratu, ka jāšķiro raksti un ja liekas sviests, tad labāk nepublicēt, bet gan iemest kādā notepad failiņā, un lai tur stāv... Protams, alternatīva varētu būt notepad failam sviesta čība ar iespēju redzēt rakstus tikai pašam sev. Paškritika ir ceļš dažreiz uz attīstību.

Izlasīji pāri par 800 rakstu? Nu vāks, tev toč laikam nav īsti, ko darīt :)

Es, teiksim, tavu blogu lasu tāpēc, ka patīk un interesanti. Savējā rakstu tāpēc, ka patīk un gribas.

Ne uz kvantitāti, ne kaut kādu sevis pašas noteiktu kvalitāti neiespringstu, vnk cenšos visādus emo sviestus paturēt pie sevis :D

nevis reiz, bet pagājušo pirmdien, un nevis kāds, bet es. vo.

neņem pierē, dullais, mazāk par to, kur maizi nopirki un vairāk par to, ko tu domā par to iestādi, kur tu maizi nopirki!

P.S. nopirku klavierei baterijas.

Pasaule nesūkā, sūkā mūsu uztvere par pasauli konkrētajā vrīdī...

Arī kvantitātē var iegūt kvalitāti un, rūpīgi visu paardomājot, arī par kaimiņa jaunajām čībām var forši uzrakstīt...

Ņā... Ļauni, ka nepietiek tikai ar vadu! Turies, TM :)

...tikai pirms [iz/pie]augt jānosaka augšanas parametri, lai saglabātos proporcijas.

Es laikam neesmu tik tālu vēl nodzīvojies, lai piedomātu par ko, cik daudz u.t.t. es rakstu... es vienkārši rakstu un nepārlasu.... :D

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.