Pēc gada...

Jānis Rubļevskis (koko) // 2006. gada 24. oktobrī, 16:56 // #Dzīve // 7 komentāri 

Pēc gada... Rudenī... Parkos virpuļos dzeltenu lapu lietus. Nedaudz līs. Mēs pastaigāsimies lapu lietū. Samirksim, bet mums tas patiks. Pa slapjajiem matiem ritēs dzidras ūdens lāses. Mēs jutīsim, ka tās ir dzivas...

Paliks nedaudz vēss. Mēs pāriesim pāri Brīvības laukumam, pāri lielajai gājēju pārejai pie Laimas pulksteņa... Mūsu mitrās kājas skars Vecrīgas bruģi... Mēs atradīsim klusu kafejnīcu... Paņemsim katrs pa dubultajam vaniļas šņabim ar apelsīna šķēli... Tad uzpīpēsim pipramētru cigareti... Tad vēl viens dubultais... Mēs divi vien... Pēc gada...

Hmm... Kas mani vedina uz tādām pārdomām? Viss... Un tas ir likumsakarīgi :) Šodien stāvēju pieturā un priecājos, ka līst, līst man tieši virsū... Cilvēki slēpjas no lietus, bet viņi pat nesaprot, ka nav no cukura...

Tad, trolejbusā es lasīju grāmatu. Tur kāds nomākts ārsts un kāda vēl vairāk nomākta sieviete Parīzē iegāja kādā mazā krodziņā, paņēma šņabīti, izgāja ārā, lietū un atkal jutās laimīgi...

Tad es nolēmu iet uz mājām... Pārstaigāju pāri Brīvības laukumam un sapratu, ka jāpaēd... Vecrīga ir pilna ar bomžiem... Viņi sēž un gaida... Šis laiks laikam viņiem der... Cilvēki paliek žēlīgāki, tomēr skrien vairāk... Paēdu pelmeņos, jo neko daudz ēst negribēju... Tēja bija garšīgāka par visu pārējo...

Tad es pārgāju pāri Doma laukuma bruģim, kur vēl tikai pāris dienas atpakaļ mēs spēlējām futbolu. Es gāju tālāk... Pa mazo bruģēto ieliņu... Tad gar prezidentes pili... Zem tilta... Gar Statoilu uz tiltu...

He he... Tur lietū jaunieši zālītē mētāja kūleņus... Viens skūpstīja zemi... Visiem bija jautri... Es pasmaidīju, es neviltoti pasmaidīju... Pēdējā laikā tas negadās bieži.

Tilts... Garām braucošās mašīnas... Ūdens šļaksti... Paskatījos apakšā... Brauc... Brauc un pazūd... izstiepjas... Tāda sajūta, ka viss uz mirkli apstājās un tur augšā paliku es viens.

Lietus

Komentāri

Tad es pārkāpu pāri slapjajiem un netīrajiem norobežijumiem, lai tiktu klāt milzīgajām tērauda trosēm.. Tuvumā tās izskatās vēl iespaidīgāk.

Brīdi skatījies augšup, es nometu savu slapjo jaku un sāku lēnām kāpt pa trosēm. Es lēnām pacēlos arvien augstāk un augstāk virs lietū mirkstošās pilsētas..

..Tur - pašā augšā vējš traucēja dzirdēt pašam savu elpu un lietus darīja pilsētas gaismas miglainas.

Žēl - es nodomāju... Eklerus neviens man nedos un alus lietū arī negaršo tik labi kā saulainā vasaras dienā... Un tomēr - forši...

Nez, kas būtu, ja es palaistu vaļā rokas? Es būtu kā ūdens lāse... Es lēnām kristu... Vējš norādītu man virzienu... Es piezemētos uz kāda mercedes priekšējā stikla, atsistos, varbūt sadalītos un aizlidotu tālāk jau sadalīts... Es būtu saistīts ar kādu peļķi...

Vēl vairākas stundas man pāri braukātu mašīnas, līdz es pilnīgi saplūstu ar ūdeni, asfaltu un varbūt pat upi apakšā...

Pēc gada, rudenī, viss būs savādāk... vairs nebūs to lapju, nebūs tas lietus... būs savādāk...

pēc gada rudens varētu arī nemaz nepienākt, vai arī katrs mēs varētu nepienākt un nenotikt...eh, kaut kāds netipisks un savāds te viss.

Cik skaisti ir būt laimīgam :)

Mhm... Kaut mēs visi būtu laimīgi! :)

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.