Pēc gada... Jānis Rubļevskis (koko) / 24.10.2006. 16:56 / #Dzīve / 7 komentāri
Pēc gada... Rudenī... Parkos virpuļos dzeltenu lapu lietus. Nedaudz līs. Mēs pastaigāsimies lapu lietū. Samirksim, bet mums tas patiks. Pa slapjajiem matiem ritēs dzidras ūdens lāses. Mēs jutīsim, ka tās ir dzivas...
Paliks nedaudz vēss. Mēs pāriesim pāri Brīvības laukumam, pāri lielajai gājēju pārejai pie Laimas pulksteņa... Mūsu mitrās kājas skars Vecrīgas bruģi... Mēs atradīsim klusu kafejnīcu... Paņemsim katrs pa dubultajam vaniļas šņabim ar apelsīna šķēli... Tad uzpīpēsim pipramētru cigareti... Tad vēl viens dubultais... Mēs divi vien... Pēc gada...
Hmm... Kas mani vedina uz tādām pārdomām? Viss... Un tas ir likumsakarīgi :) Šodien stāvēju pieturā un priecājos, ka līst, līst man tieši virsū... Cilvēki slēpjas no lietus, bet viņi pat nesaprot, ka nav no cukura...
Tad, trolejbusā es lasīju grāmatu. Tur kāds nomākts ārsts un kāda vēl vairāk nomākta sieviete Parīzē iegāja kādā mazā krodziņā, paņēma šņabīti, izgāja ārā, lietū un atkal jutās laimīgi...
Tad es nolēmu iet uz mājām... Pārstaigāju pāri Brīvības laukumam un sapratu, ka jāpaēd... Vecrīga ir pilna ar bomžiem... Viņi sēž un gaida... Šis laiks laikam viņiem der... Cilvēki paliek žēlīgāki, tomēr skrien vairāk... Paēdu pelmeņos, jo neko daudz ēst negribēju... Tēja bija garšīgāka par visu pārējo...
Tad es pārgāju pāri Doma laukuma bruģim, kur vēl tikai pāris dienas atpakaļ mēs spēlējām futbolu. Es gāju tālāk... Pa mazo bruģēto ieliņu... Tad gar prezidentes pili... Zem tilta... Gar Statoilu uz tiltu...
He he... Tur lietū jaunieši zālītē mētāja kūleņus... Viens skūpstīja zemi... Visiem bija jautri... Es pasmaidīju, es neviltoti pasmaidīju... Pēdējā laikā tas negadās bieži.
Tilts... Garām braucošās mašīnas... Ūdens šļaksti... Paskatījos apakšā... Brauc... Brauc un pazūd... izstiepjas... Tāda sajūta, ka viss uz mirkli apstājās un tur augšā paliku es viens.
