Pauls Bankovskis - Zvēru zvaigznājs Jānis Rubļevskis (koko) / 02.10.2015. 12:01 / #Grāmatas / 1 komentāri
2014. gada izskaņā grāmatas lasošo blogeru starpā notika pseidoapdāvināšana - blogeri dāvināja citiem blogeriem grāmatas nosaukumu, kuru kaut kad ir jāizlasa. Tā nu man Uldis uzdāvināja Zvēru zvaigznāju, lai arī pie grāmatu blogeriem es īstni neesmu laikam pieskaitīts.
Zvēru zvaigznāja medībās pagāja vairāk kā pusgads un biju jau skeptiski noskaņots to kādreiz iegūt, bet tad es iegāju Valtera un Rapas grāmatnīcā, kur, protams, man norādīja uz latviešu originālautoru plauktu.
Ar latviešu autoriem visbiežāk ir tā, ka vai nu grāmata ir tuvu izcilībai vai arī pilnīgi viduvēja vai zemē metama, tāpēc vienmēr ir ķnudeklis pakrūtē, jo nevar zināt, uz ko esi parakstījies. Šoreiz gan tas nācās daudz vieglāk, jo grāmata ir varen īsa.
Mani šis garadarbs tā īsti nepavilka. Iespējams, ka mana domāšana ir pārāk sekla vai arī tiešām autors nav racis pietiekami dziļi, taču no materiāla varēja uztaisīt patiesi labus gabalus, ja vien kāds to būtu izdarījis.
Stāsti caur dažādu dzīvnieku un kukaiņu prizmu mēģina attēlot kaut kādus mūsu dzīves pamātā traģiskus pārdzīvojumus - tā teikt - mūsdienu vidējais latvietis caur kaijas, tārpa, vaboles, zivs, žurkas un lāča prizmu. Bēdīgākais tas, ka visos stāstos ir problēma, bet risinājums tā arī nav sniegts. Vēl trakāk - stāstu morāle arī ir visai apšaubāma vai aiz ūsām pievilkta. Es uzskatu, ka pasakām jābūt pamācošām nevis tukšumu atstājošām, taču šoreiz tukšuma bija daudz, pārdomas raisīja varbūt tikai nedaudz, jo problēmas ir visiem zināmas, bet morāles nekādas. Tas viss šķita tik sekls, ka atzīmēju pierakstos tikai par pirmo pasaku:
Izlasīju pirmo stāstu... Aprakstīts random dzerstiņš no jebkura cilvēka random dzīves un sevī neko īpašu nenes. Arī salīdzinājumi ir visai banāli un reizēm pat vulgāri (bet kā var nebūt vulgaritāte, ja ir dzerstiņš?). Ceru, ka paliks labāk.
Jūs varbūt teiksiet: "uzraksti labāk!" Taču es tieši tāpēc vēl nevienu grāmatu neesmu izdevis, ka nemāku uzrakstīt labāk, taču līdzīgi es skolas laikā rakstīju un pat ar dziļāku domu (vismaz toreiz man tā likās).
Lai būtu godīgi, tad jāatzīst, ka valoda ir interesanta un lasīt ir viegli. Pieļauju domu, ka autoram pa rokai nebija laba editora, kas izķidā un piespiež to saturu noslīpēt līdz galam. Tā man tiešām ir žēl, jo varēja no šī uztaisīt ja ne šedevru, tad kaut ko superīgi labu gan.
Par grāmatu Uldim saku paldies, jo tautiešu literatūra ir jālasa. Es gan esmu nonācis pie secinājuma, ka daiļiteratūras ziņā iestājies diezgan liels pagrimums latviski rakstošo vidū, bet jāatzīst, ka šādu latviešu literatūru pēdējā laikā lasījis esmu itin maz (ja neskaita klasiku). Dodiet vēl un lasīšu vairāk.
Šo grāmatu gan novērtēju tikai ar 6 kokoiem no 10 un arī tas tikai par skaidro un nesamudrīto valodu, kuru lasīt bija patīkami.