Pasaule ir netaisnīga.

Jānis Rubļevskis (koko) // 2003. gada 31. decembrī, 22:00 // #Spams // 11 komentāri 

Reizēm sanāk tā, ka viss noiet greizi vinepiemērotākajā brīdī. Tieši tad, kad tu vismazāk to gaidi, tieši tad, kad liekas, ka viss sāk nostāties savās vietās...

Ir ļoti mīļi cilvēki visapkārt... Ir ļoti mīļas lietas visapkārt... Ir ļot daudz mīļa visapkārt, tomēr tam visam pāri stāv kaut kas vēl mīļāks. Tāds, ko tu esi pieradis redzēt, sajust un mīļot... Un tad viss saplīst... Un tu saproti, ka viss aiziet galīgā mēslainē...

Šo sunīti mēs gribējām ar brāli ļoti ilgi... Tētis ar neatteicās, taču mamma teica, ka žurka mājās nav vajadzīga, un tomēr tētis viņu atveda... Atceros kā mazs kucēns pārgāja pāri istabai, tiecoties pēc piena... Tieši pa vidu paspēja apčurāties, taču neviens nebija dusmīgs... Jau no pirmajām dienām mēs visi viņu iemīlējām... It sevišķi mamma. Es pats viņai izdomāju vārdu... Un visi piekrita tam, kaut arī vēlāk tika izdomāta saīsinātā versija no Zuzanna uz Zuze.

Man bija 11 vai 12 gadi, kad Zuze pie mums parādījās... Es palēnām augu, viņa līdz ar mani. Man nācās pamest mājas, lai mācītos pilsētā un es tikai reizi nedēļā vai divās atbraucu mājās... Un Zuzīte vienmēr skrēja man pretī... Nolaizīja man visu ģīmi... Un vienmēr bija priecīga. Lai arī daudzreiz viņa domāja pa savam, tomēr mēs viņu mīlējām...

Tad kādu reizi mūsu taksītis neiepatikās vienai kucei, kas viņu sakoda... Toreiz es biju mājās... Viņu operēja uz mūsu virtuves galda... Uzlika vairākas šuves... Un viņa izdzīvoja... Viņa izdzīvoja arī pēc tam, kad lecot no dīvāna, bija iespiedusi nervus un viņas kājas bija atteikušas kustēties... Arī tad masāžas un vitamīnu potēšana viņu saglāba... Tad viņu bija sakodušas otru kaimiņu kuces... Toreiz uz neko labu necerējām, toties vetārsts, kas suņus vispār nemīl (ģimenes labs draugs) sašuva mūsu sunīti un viņa atkal izdzīvoja...

Tas, ka viņa medībās zaudēja pusi astes un auss, kā arī abas ausis izskatījās pēc skrandā, to arī viņa varonīgi izcieta..

Bet tagad viņu tās divas kuces nokoda... Un es to nezināju.... Ja vien es varētu aizbraukt uz mājām un redzēt vēl viņu vismaz pēdējo reizi... Bet es nevaru... Asaras pašas par sevi krīt no acīm ārā un es tur neko nevaru padarīt...

Domāju, ka tagad kādu laiku es pasēdēšu klusībā un par mani varēsiet dzirdēt itin maz... Es agrāk nedomāju, ka man tas tik ļoti sāpēs... Bet dzīve ir nežēlīga...

Komentāri

Nu jūtu tev līdz vecīt...

Man arii asaras rit pashas no sevis rit, man tieshaam ir ljoti zheel...

Turaas. Katrs kaadreiz pazaudee kautko sev tuvu. Bet tas muus padara tikai stipraakus.

ak, Dies...

Izsaku dziļu līdzjūtību :'( Ļoti, ļoti žēl :'((

Man arī bij taksenīte, Molle, un viņu kāds bezkaunīgs, neuzmanīgs autobraucējs burtiski uztina uz riteņa :(

Labākos medību laukos tagad mūsu mīluļi uzturas.

Turies, Koko :'(

Ei tu nost!!! :( MAn arī ir taksenīte! Arī ļoti veca, kādi 14 gadi! Man arī būs ļoti zjēl, kad sitīs liktenīgā diena!

mja, skumīga padarīšana..

uhu, nopratu peec bildes, pirmaas rindkopas un lapas fona kraasas.

izsaku liidzjuutiibu, lai gan, ko gan es bezsirdis.

man kaut kaa liidz shim ir viegli paardziivojies visu tuvo cilveeku/radijumu aizieshana. :I njaaaeh.

es dievinu takšus, taču neieredzu melnus fonus.

Man arī bija jūrascūciņa kuru sauca zuze...

Tev jāatriebj savs suns!

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.