Parāds nav brālis

Jānis Rubļevskis (koko) // 2006. gada 17. oktobrī, 17:34 // #Dzīve // 5 komentāri 

Vienmēr esmu uzskatījis, lai arī cik es kādam būtu parādā, tas noteikti jāatdod. Reizēm gan tādas summas kā 1 latiņš vai mazāk piemirstās, bet ar laiku arī atceros tos. Nu bet tādus sikumus nekad nevelku garumā.

Kopš aiziešanas no iepriekšējā darba un iestāšanās jaunā, biju palicis parādā bračiņam krietnu žūksnīti (rakstījās ar 3 cipariem - tā, ka var zīlēt amplitūdas no 100 - 999). Neatbalstu palikt parādā uz to laiku, kad beidzas gads - jaunā gadā jāieiet tīram :) Tā nu paņēmu vienu haltūru, kas vēl nav pabeigta, lai visu nokārtotu... Nedaudz gan iegrābos, jo paprasīju laikam par maz naudas un cilvēki ir nedaudz vieglprātīgi pret to projektu, bet nu gan jau bus labi...

Tagad jūtos vienā ziņā labi tāpēc, ka esmu akal brīvs (kaut gan brača teica, ka viņam to naudu nevaig), taču ziniet kā ir - te tev bija maciņš pilns ar brūniem papīrīšiem, un tagad vairs nav :) Nu ko - sastrādasim vēl tik pat daudz :)

Komentāri

Būtu vairāk tādu cilvēku... :)

Man tāda pati attieksme, tiesa, pēdējā laikā ar sanāca aizņemties palielu naudas summiņu sakarā ar autiņa iegādi, tagad jāmeklē iespējas atdot, jo parādi man ar drausmīgi nepatīk :)

Tu vēl man esi kasti alus parādā!

To es atceros, bet vot kā nesanāk mums kopā patusēt, tā nesanāk... Hmm... Davai es nākamnedēļ tev to kasti uzlieku? :)

Nu davai

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.