Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Es te tā izdomāju, ka par šo tēmu vajadzētu beidzot uzrakstīt. Es zinu, ka viedokļi ir daudzi un dažādi un tas, cik daudz var ļaut un kādas spēles ļaut spēlēt, tā ir sāpīga tēma un katram ir savs viedoklis, bet es izstāstīšu kā ir manā mājā.
Man ir trīs dēli, kuriem raksta tapšanas brīdī ir 10, 5 un 3 gadi. Viņi visi man spēlē datorspēles (bez izņēmuma), jo, ja jau lielais brālis spēlē, tad kāpēc atpalikt abiem mazākajiem?
Protams, ierīces, spēles un pie ekrāna pavadītais laiks katram stipri atšķiras.
Man lielākais puika sāka savu spēlēšanu ar Minecraft. Dabūju nopirkt divas licences, jo spēlēt divatā ir jautrāk (viņam) nekā spēlēt vienam. Nekļūdījos, jo tagad bieži vien paralēli spēlē šo spēli visi trīs - maina skinus, modo spēli un būvē mājas, taisa visādus sviestus no sarkanakmens un, vienvārdsakot, kvalitatīvi pavada laiku. Līdz ar to mazajiem tagad topā ir vai nu parastais vai Education Minecraft.
Mazie pagaidām ar šo arī aprobežojas, ja neskaita nesen iepirkto Nintendo Switch ar Ring Fit Adventure, kas palīdz uzturēt aktīvu dzīves veidu, kad ārā puņķu un klepus dēļ ir grūti iziet. Starp citu - tā ir spēle, ko spēlējam visa ģimene kopā - ir reāls iesvīdiens un jautrs iemesls neatrofēties.
Tajā pašā laikā desmitgadnieks ir izaudzis - pilns telefons ar spēlēm un datorā divas mīļākās laikam ir Fortnite un Doom Eternal. Tieši tā - esmu bērnam iedevis savu Epic kontu kā arī nošārējis visu savu Steam bibliotēku bez cenzūras.
Un te nu mēs nonākam līdz "vai tas ir gudri" un "vai to vajag"? Manuprāt, vajag! Es pats izaugu pie žilitona un vēlāk pie kompja. Ja nedos tagad, tad vēlāk var izveidoties par nepārvaramu atkarību. Visgrūtākais šajā visā pasākumā ir sarunāt par saprātīgiem laikiem, cik daudz pie tā ekrāna drīkst pavadīt. Ja ar telefonu ir tā, ka ar Family Link palīdzību var ierobežot dajebko, tad ar datoru tas ir diezgan manuāls darbs, kas nemaz nav viegls (tiem, kas nemāk)... Praktiski vienmēr var noķert kādu mazāku vai lielāku konfliktu. Mans drastiskais risinjājums - bērna datoram rūterī noslēgt internetu - nedaudz nokrišņu (asaru), nedaudz gaudošanas, bet ātrs veids kā izbeigt konfliktu attālināti no citas istabas.
Nu patiesībā nav nemaz tik slikti. Ir ļoti maz lietu, kas mums ar dēlu pārklājas un datorspēles ir tā lieta, par ko viņš ļoti labprāt runā un mēs tad varam padiskutēt par to, kas ir forši un kas nav forši. Tā kā esmu vecs un aizspriedumains, tad viņam ir iespēja man borēt smadzenes par mūsdienu spēlēm un ar ko viņas ir labas (LOL - veiksmi!).
Kā es pats mūsdienās attiecos pret spēlēm? Biežāk es dodu priekšroku grāmatai nevis spēlēm. Ja mazie puikas neguļ, tad es cenšos pats nespēlēt (ļoti reti brīvdienās). Tā nu mans standartiņš ir kādas divas reizes mēnesī piektdienā nedaudz uzspēlēt CS:GO un tagad esmu uz Nintendo Switch nopircis visu BioShock triloģiju, kuru pa vienai spēlēi mēģinu iziet.
Noslēgumā par kopējo attieksmi - es uzskatu, ka bērniem, kas dabuj paspēlēt dažādas datorspēles, uzlabojas refleksi, uzlabojas izdoma un attīstās fantāzija. Spēlējot dažādas kvestu spēles, viņi iemācās risināt problēmas netradicionālos veidos. Un, kas arī nav mazsvarīgi, kā mazs bonusiņš ir sarunvadola angliski, jo gribi vai nē, bet online spēlēs jāsarunājas ir arī angliski. Taču piekrītu visiem tiem, kas uzskata, ka ekrāna laikam jābūt ierobežotam, jo bērnam (tāpat kā arī pieaugušajiem) nav izteiktas mēra sajūtas, tāpēc pats datoru neizslēgs, ja nebūs konkrētas vienošanās par atļauto laiku.
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.