Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Kopš 2021. gada C-19 pandēmijas manā nozarē (un arī daudzās citās) uz darbu no mājām sāka skatīties stipri citādāk kā to darīja pirms tam. Šoreiz mēģināšu aprakstīt, kādiem posmiem cauri gāju es kopā ar savu komandu, lai iemācītos un pierastu strādāt attālināti. Mēģināšu arī parādīt burtos, kas man šķiet pozitīvs un kas negatīvs šajā visā pasākumā.
Kad iestājās 2021. gada pandēmija, es uzņēmumā strādāju kā mazas nesen saformētas komandas vadītājs. Mums bija vairāki svaigi projekti, kurus ar lielu entuziasmu bīdījām uz priekšu un priecājāmies par dzīvi. Katru dienu braucām uz ofisu, kas bija norma un neviens nedomāja par pastāvīgu darbu no mājām. Reizēm nelielu saaukstēšanos gadījumā izveidojām ssh tuneli uz darba vidi un cīnījāmies kā varējām, jo neviens nebija paredzējis ērtu strādāšanu no mājām.
Līdz ar to vienam ceļā nācās pavadīt abos virzienos kādu pusstundu, citam varēja sanākt pat visas trīs. Bija pierasts, ka mājās pārrodies tā diezgan pavēlu, bet no rīta izlien no mājām jau tad, kad citi vēl guļ.
Tas viss strauji mainījās, kad iestājās pandēmija un mūsu birojā parādījās pirmais C-19 gadījums. Uz divām nedēļām iestājās dīkstāve un ofisu aizvēra. Svarīgākos projektus mēģināja stutēt uz miega rēķina vēl palikušie programmētāji, taču mazāk svarīgos apstādināja vispār. Bija vajadzīga strauja reorganizācija. Vistrakāk laikam tomēr gāja palīdzības dienestam, kuram to visu bija jāiznes uz saviem pleciem, palīdzot cilvēkiem sasetapot darba vidi mājās un nodrošināt informāciju par to, "kā un ko".
Bija stresaini, jo uztraucāmies par nākotni, taču uzņēmuma vadība ātri attapās, izdomāja stratēģiju ar kādu virzīties uz priekšu (dažiem tā likās laba, citiem nepatika, bet vismaz tāda bija) un pēc divu nedēļu pātraukuma, nu jau ar nedaudz sarukušu darbaspēku, sākām strādāt attālināti.
Pirmais šoks bija diezgan liels tieši tehnoloģijas un komunikāciju ziņā. Mēs tolaik vēl lietojām Workplace ar to sasodīti nelietojamo čatiņu. Pirmajās nedēļās mēģinājām izlīdzēties ar Zoom, bet tad kādai "gaišai galvai" ienāca prātā intergrēties ar MicroSoft produktiem un tā nu mēs tagad esam MS Teams gūstā.
Fun fact: "gaišā galva" pie mums vairs nestrādā :)
Zvani un video zvani sākumā baidīja, bet cilvēki neapzinājās, ka patiesībā jāiemācās menedžēt savu kalendāru un paskatīties citu noslodzē, jo pats zvans un diskusija notiek tieši tāpat kā ofisā, tikai daudz ērtāk, ātrāk un bez liekas muldēšanas.
Vēl viena svarīga lieta ir drošība. Tā nu mums ieviesa VPN kā arī 2FA, kas palīdz piekļūt visiem vajadzīgajiem resursiem attālināti.
Kad to visu iemācās, tad vēlāk vairs atpakaļceļa nav... Tagad diena, kad esmu ofisā, manuprāt, ir pilnīgi neproduktīva, taču jāatzīst, ka tādas arī ir vajadzīgas.
Jau pašā sākumā izkristalizējās tas, ka ir divu veidu cilvēki - tie, kuri māk attālināti strādāt un tie, kuriem ar to attālināto strādāšanu ir gaužām švaki. Nedaudz vēlāk izkristalizējās arī tas, ka tie, kuri nemāk strādāt attālināti, domā, ka arī visi citi nemāk to darīt.
Pagāja diezgan ilgs laiks, lai visi saprastu, ka hibrīdmodelis ir pareizais risinājums, jo šādā gadījumā vinnē pilnīgi visi. Tā nu beidzot esmu nonācis līdz plusiem un mīnusiem. Patiesībā - mīnusi būtu tikai tad, ja būtu tikai viena iespēja: ofiss vai attālināti, tāpēc nosaukšu visas foršās lietas, kādas mums tagad ir ieviesušās un kāpēc man ļoti patīk šī situācija:
Nu labi, nedaudz par tumšo pusi - socializāciju. Pareizāk sakot, tās neesamību. Ja komanda dzīvajā nav redzējusi viens otru ļoti ilgi, tad rodas atsvešinātība, bet arī ar to var cīnīties. Te ir tas, ko es daru:
Ja man pirms trīs gadiem teiktu, ka kaut kas tāds ir iespējams, tad neticētu, taču tagad tā ir realitāte. Es uzskatu, ka tagad strādāju vairāk nekā birojā, taču tajā pašā laikā man paliek vairāk laika sev un ģimenei, jo nepavadu tik daudz laika ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ.
Strādājot no mājām, arī izmaksas ir samazinājušās un tas ir kā mazs bonusiņš pie algas. Domāju, ka visvairāk to novērtē tie, kuri līdz darbam tiek tikai ar mašīnu, jo degviela un stāvvieta mūsdienās vairs nav par velti un sastrēgumu nervus atjaunot ir pagrūti.
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.