Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Tiešām tās mūs degradē un lēnām iznīcina. Mēs neesam tām radīti un nekad arī nebūsim. Cilvēks jau no senatnes ir pieradis iešūpoties lēnītēm, līdz sāk kaut ko normāli darīt. Cilvēkam vajag rituālu, kas sagatavo viņu turpmākajai rīcībai.
Vēl nedaudz gadus atpakaļ pat mūsdienīgajā pasaulē tāds rituāls bija kaut cik iespējams. Piemēram, ikdienišķs rīts pirms pieciem gadiem: pieceļos, izmazgāju zobus, nomazgāju muti, saķemmēju matus un dodos uz darbu (es brokastis neēdu). Darbā ieslēdzu datoru, tikmēr uzvāru kafiju, piesēžos pie datora un, dzerot kūpošo kafiju, pārlapoju interneta vietnes, lēnām izlasot jaunumus blogos un ziņu lapās. Pēc pus stundas esmu gatavs aktīvam darbam.
Kas notiek tagad? Mani pamodina no rīta televizors, kas māk ieslēgt manis izvēlētu programmu cikos man tīk - tātad lienu no gultas ārā ar tizlu multenīti fonā. Tas pats 5 gadus vecais fiksais rituāls ar ķermeņa sakopšanu darbam, ceļš uz darbu, kafijas vārīšana, bet tad viss pakaļā! RSS lasītājs man pienes ziņas, kuru kvantitāte palielinājusies, bet kvalitāte radikāli nokritusies. Un ziniet - kafija ne tuvu pusei nav, bet tās ziņas ir izlasītas un vairs nav ko darīt, bet darbam iešūpojies vēl nejūtos. Protams, tad nāk talkā kāda klondaikas partija vai atmīnēšanas maratons, bet pēc spēlītēm vairs nav iekāriena strādāt.
Gribu atpakaļ 2000. gadu.
Nu jā. Tā jau varbūt arī ir. Reizēm, kad apstājies, uznāk skumjas pēc nostaļģijas.
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.