Migels De Servantess Saavedra "Dons Kihots"

Jānis Rubļevskis (koko) // 2008. gada 22. septembrī, 14:29 // #Grāmatas // 2 komentāri 

Laikam sajutos diezgan pieaudzis arī šai grāmatai un nu jau kādu brītiņu atpakaļ pieveicu "Donu Kihotu II", kas ir pirmās grāmatas turpinājums.

Ja nav ne jausmas, par ko es runāju, tad tas ir stāsts divās grāmatās par kādu nedaudz prātu zaudējušu cilvēku, kas iedomājies, ka ir klaiņojošais bruņinieks. Stāsts ir apkopots divās grāmatās un ir patiesi interesants pat mūsdienu lasītājam.

Jāņem vērā, ka autors ir 16.gadsimta beigu un 17.gs sākuma radījums, pie tam pasēdējis arī elitārā cietumā un tormēr raksta par dzīvei diezgan gruntīgām tēmām, kas nemirst un nenoveco.

Tagad nedaudz par galvenajiem varoņiem. Tātad - Dons Kihots - gara auguma, izstīdzējis cilvēks, bēdīgu seju un padebīla izskata bruņām. Smadzenes tik tālu izkaltušas, ka cilvēkam bruņinieku stāsti ir tik tālu iesēdušies prātā, ka tas viņu pašu pamudina kļūt par klaiņojošo bruņinieku un cīnīties pret ļaunumu pasaulē un savā galvā.

Tā kā bruņinieks nedrīkst būt bez ieroču nesēja, tad Dons Kihots pierunā par tādu kļūt savu kaimiņu Sančo Pansu, kas nav sagājis sviestā, toties ir ļoti naivs un lētticīgs. Pietiek vien apsolīt gubernatora amatu kādā no salām, kuras "iekaros" nepārspējamais bruņinieks un pansa lec virsū savam Pelēcim un dodās ceļā.

Ja jau runā par pavadoņiem, tad nevar nepieminēt arī Rosinanti, kas ir Dona kihota zirgs. Brašulis ir ieguvis savu slavu tikai tāpēc, ka ir nenormāli gauss un izstīdzējis. Ja saka: "Kāds saimnieks, tāds suns", tad šoreiz ir jāsaka: "Kāds bruņinieks, tāds zirgs!". Toties Pansas pārvietošanās līdzeklis ir ēzelis ar nosaukumu Pelēcis, kas sadraudzējies ar Rosinanti tik ļoti, ka viens bez otra vairs nevar. Grāmatā ir daudz atgadījumu, kuros piedalās abi šie uzticamie dzīvnieki.

Un visbeidzot abu grāmatu neliela apcere manā gaumē un stilā:

Visi, protams, ir dzirdējuši klišeju, kas skan aptuveni tā: "Tu jau kā Dons Kihots - cīnies ar vējdzirnavām!". Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa nemaz nav lasījuši Donu Kihotu un lielākā daļa no tiem, kas ir lasījuši, nav tikuši tālāk par otrās grāmatas X nodaļu.

Pirmā grāmata:

Dons Kihots parādīts visā savā sasviestotajā burvībā, ņemoties un darot tik daudz aplamību, cik daudz aplamību vispār vienam cilvēkam var ienākt prātā, toties katrā aplamībā ir sava pamācība. Kaut gan, ja tā ņem, jebkurā grāmatā jebkurā nodaļā ir sava pamācība, tikai jābūt pietiekami filosofiski domājošam cilvēkam, lai to pamācību atrastu. Līdz ar to man jāatzīst, ka "Dons Kihots I" grāmata bija diezgan viegla lasāmviela, kas liek bieži pasmaidīt par cilvēka stulbību, naivumu un mīlestību, kas nāk no viņa sirds dziļumiem, vienlaicīgi liekot arī aizdomāties par dzīves jēgu un ne tikai grāmatas varoņu rīcību, bet, reizēm, arī par savu.

Tagad grūtākais punkts to lasījāju vidū, kas nav pabeiguši lasīt "Donu Kihotu II". Es uzskatu, ka otrā grāmata, lai arī ne tik saistoša izklaides ziņā, tomēr ir daudz interesantāka un vērtīgāka filosofiskā ziņā. To, protams, var izlasīt arī lielākajā daļā recenziju: "otrā grāmata ir daudz smagāka par pirmo folosofiskā nozīmē" (īstenībā arī fiziskā nozīmē nav nekāds vieglais darbs. Man paveicās ar dalīto versiju, bet, cik zinu, tad ir arī abu grāmatu izdevums vienā sējumā - 800lpp nav joka lieta - nenosauktu par ceļojumu grāmatiņu).

Otrā grāmata:

Dona Kihota jaunie piedzīvojumi mani dikti pārsteidza tāpēc, ka, jo tālāk viņš dodas savos piedzīvojumos, jo mazāk traks viņš paliek. Beigās dzīve (protams, ar draugu palīdzību) piespiež klaiņojošo bruņinieku atteikties no sava bruņinieciskā stila, kā arī, piedzīvojumos gūto traumu, neēšanas un salšanas sekas noved pie nāves, kas, nu jau pārvērtušos idalgo, piespiež saprast, ka viss viņa celojums ir bijis totāls sviests un patiesībā toreiz viņš ir bijis traks. Visi bruņinieku stāsti tiek nosaukti par galīgajām buļļa kakām un autors pasaka arī to, ka "Dons Kihots" ir grāmata, kas vēršas pret šādiem stulbumiem un agri vai vēlu šī literatūra pazudīšot no zemes virsas.

Pārdomas:

Neliela atkāpe par Dona Kihota nāvi: lasot, es nopratu, ka nonāvēja viņu Servantess tikai tāpēc, lai atkal kāds idiots neuzrakstītu viltotu nākamo daļu, kā tas notika ar otro Donu Kihotu. Jau "Dona Kihota II" prologā var atrast atsauces par kādu rakstnieku, kas sarakstījis itkā sviestainu Dona Kihota turpinājumu. Tas autors saucās Alonso Fernandez de Avellaneda un grāmatas pēdējās nodaļās atkal sākas runa par viņu. Līdz ar to spriežu, ka patiesībā Servantess bija ilgi strādājis pie otrās daļas, bet saņēmēs to pabeigt tikai tad, kad deviņus gadus pēc pirmās grāmatas (1605.g.) parādījās viltojums (1614.g.). Tieši tāpēc manas ekzakti aprobežotās smadzenes domā, ka 1615.gadā iznākusī grāmata ir ilgi lolotais bērns, bet ar citām beigām. Varbūt kādreiz kāds atradīs kaut kur dziļi apraktu manuskriptu ar patiesajām dona kihota beigām, kur viņš iekaro kādu karaļvalsti vai izdara kaut ko vēl stulbāku, bet laikam tās ir tādas naivas cerības no manas puses.

Nobeigumā varu teikt tikai vienu - katram būtu jāizaug līdz tādam vecumam, lai spētu izlasīt nieka 400 lappušu biezo "Donu Kihotu". Ļoti labi, ja cilvēks izaug arī līdz tam līmenim, ka spēj pavilkt arī otru 400 lpp biezo grāmatu, kas ir Dona Kihota nākošie piedzīvojumi un nāve. Pats "otrās grāmatas laikā" paspēju izlasīt vēl 3 citas daiļliteratūras grāmatas, bet esmu apmierināts, ka šo tomēr nepametu novārtā.

Komentāri

LIKUMSAKARĪBA UN VĒJDZIRNAVAS // 2015. gada 19. oktobrī, 11:33

EXELENTI, PALDIES JUMS!

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.