Manis aizsāktais romāns...

Jānis Rubļevskis (koko) // 2005. gada 1. februārī, 23:10 // #Spams // 17 komentāri 

Gan jau ir tādi cilvēki, kuriem esmu teicis, ka kādu laiciņu atpakaļ es aizsāku rakstīt vienu romānu... Tas bija vairāk kā 2 gadu atpakaļ, kad vēl biju jauns un zaļš. Nu jau divus gadus neko neesmu tur papildinājis, bet man ir tāda sajūta, ka vajadzētu to tomēr darīt... Jau sarakstīto nedaudz pārstrādātu un tas jau būtu daudz maz lasāms...

Pamatideja rakstam ir tā, ka es vēlos jums dot iespēju izlasīt pirmo šī romāna nodaļu... Secinājumos lūdzu novērtēt manu darbu bez liekuļošanas un pateikt, ko par to domājat, jo man ir svarīgi vai cilvēki spētu mani saprast...

Kāpēc tā ir jācieš?...

Es to vēl nezinu, tomēr es virzīšos tikai uz priekšu, kamēr uz šo jautājumu atbildi atradīšu. Tas nav tā, ka es esmu tik glups, ka nevaru atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem, bet šoreiz tas ir pavisam savādāk. Redzi, es vienkārši neredzu veidu, kā uz šo jautājumu atbildēt, un arī neviens cits to nevar. Runa iet nevis par fiziskajām, bet par garīgajām sāpēm... Nē, nevis sāpēm, bet mokošu sajūtu, kas nekad tevi nepamet... Tu naktīs nevari gulēt, tev nenāk miegs, tu vienmēr par to domā... Vai tur man kāds var palīdzēt? Iespējams, bet tad viņam to ir ļoti jāgrib... Šim cilvēkam ir jājūtas tieši tāpat kā pašlaik jūtos es...

Bet nu, lai tu saprastu, par ko es runāju, tev mani ir jāuzklausa... Tam būs nepieciešama ļoti liela pacietība... Tev nepārtraukti par kaut ko būs jādomā, tomēr mēģini izturēt...

Nodaļa Nr.1.

Nu ja, tad es vēl biju kādus gadus četrus jaunāks, nekā esmu tagad. Man nācās mainīt savu darba vietu...

Es strādāju kādā lielā ēkā. Tās vecie, senlaicīgie mūri bija piesūkušies ar daudzu paaudžu enerģiju. Un es nedomāju, ka tā vienmēr bija tikai laba. Bet kā nu tur lai būtu, tomēr es jutu, ka depresija mani pieveiks. Man viss bija apnicis... Vecās, drūmās kāpnes, kuras bija apdeldējušas tūkstošiem un miljoniem cilvēku pēdas, kas nepārtraukti slīpēja brūnos, ķirmju nogaršotos dēļus, ar smiltīm, kuras ienesa no āra. Katrs mazākais pakāpiens bija cietis no cilvēka kājas. Katra siena bija cietusi no mitruma, kad kādam no kurinātājiem bija slinkums iekurināt krāsni garākas cilvēku prombūtnes laikā... Balinātie griesti nu jau vairs neizskatījās tik balti kā vajadzētu... Pelēcība nomāca garastāvokli, sejas, kuras katru dienu redzēju, aizvien biežāk rādīja mākslīgus smaidus, mazāk savstarpējas saskarsmes, apmaiņas ar labiem vārdiem, draudzīgu joku, vairāk rūgtuma, pārmetumu...

Vienu brīdi biju iemīlējies kādā sava darba kolēģē, bet nevarēju saņemties, lai viņai to pateiktu. Tieši toreiz man kāds gudrs cilvēks pateica, es pat neatceros kāda sakarībā tas notika, bet viņa vārdi skanēja tā – Vecīt, tu baidies no sievietēm. Tas nav labi! Pacenties ar to tikt galā, citādi nekad normālu skuķi nevarēsi „nocopēt”. Ha, ha...-

Vai viņam bija taisnība, toreiz vēl nezināju, taču tai sievietei „uzradās” draugs. Es uz to nevarēju tā vienkārši skatīties...

Tā nu man likās, ka jāmeklē darbu citā vietā – tur, kur mani neviens vēl nezināja, kur neviens par mani arī neliktos ne zinis... tikai es un mans darbs...

Kādā jaukā vasaras dienā tas arī notika... Patiesībā tas pat notika ļoti spontāni... Es vienkārši dzirdēju, ka pieņem jaunus darbiniekus, rīko konkursu, es deru tam darbam... Un galvenais, tas bija diezgan tālu no manas iepriekšējās darba vietas – es varēju atpūsties no pagātnes... Tomēr gluži nošķirts es no tās nebiju, jo man nācās tur reizēm atgriezties, bet tas jau ir cits stāsts.

Tā nu es iekārtojos jaunā darbā, atradu jaunu dzīvokli (nu ne jau jaunu, bet man tas bija kaut kas nejusts, pēc tik ilga laika atpūsties no visiem). Darīju es savu darbu labi, iepazinos ar jauniem cilvēkiem... Lai arī viņi dzīvoja tikai kādus septiņdesmit kilometrus no manas iepriekšējās dzīvesvietas, tomēr viņos bija kaut kas savādāks – mazāk liekulības, vairāk atklātības, vairāk draudzības... Īstenībā es pat nezinu, vai man ir taisnība, tomēr toreiz es tā jutos...

Komentāri

Pabeidz rakstīt, iedo jaunajam maketčikam [man, hehe] samaketēt, un iespiedīsim, un izdosim grāmatā :]

Nu itkā tālāk ir vēl pāris nodaļas senajos laikos sarakstītas... Nez.... Varbūt vēlāk publicēšu :)

Hmmm, ir ok, tikai manā uztverē romāns ir kaut kas garš un biezs, uz kādu apjomu tu tēmē? Un par ko tas viss turpināsies?

Apjoms - nu tā - ne vairāk kā 150 A4... Bet nu tam man vajadzēs tad pāris gadus, ja es tomēr saņemšos rakstīt tālāk, jo nav nemaz tik viegli piesēsties un uzlikt uz papīra to daļiņu no sirds un no fantāzijas :) Tam jānām spontāni pašam no sevis, bet pēdejā laikā man to spontāno brīžu ir visai pamaz :(

romāns pārāk ātri virzās uz priekšu, bet es ne par to.

klau - tev tur lapas apakšā rakstīts, ka to kaku labajā augšējā stūrī ņēmi no swithc2firefox, kas nevar būt, jo tā nav tāda lapa.

īstā vieta ir spread firefox

http://www.spreadfirefox.com/?q=node/view/7897

un ja jau gribi šitādu monstru likt savā lapā, tad jau labāk uzreiz ņem šo:

http://www.spreadfirefox.com/?q=node/view/9452

Tas attēls tika pamainīt - a fūteri pamainīt bija slinkums :))

Diez vai tavs garadarbs vilks uz romānu, tu neesi tik liels "ūdens lējējs", tavas pirmās nodaļas publicētais gabals pēc sižeta romānā aizņemtu lappuses 100. Tu esi pārāk racionāls. He, tas man atgādina manus skolas sacerējumu novērtējumus " īsi, lakoniski, nav izmantoti citāti". Tavs garadarbs ir dienasgrāmata, esi reāls. Tomēr šī dienasgrāmata lasās - tas nav maz, tātad uz priekšu.

Nu taisnība ir, ka pārāk ātri tie notikumi risinās, bet to nu es varu norakstīt uz jaunību - ko nu 18 gados normālu varētu uzrakstīt? Tāpēc jau iemetu šiten, lai zinātu, vai ir jēga pārstrādāt un turpināt vai nē :)

Pati ideja kā jau tu pats saki, ka uz 100lpp, tad man bija prātots uz kādām 150... Nu tāds īsromāniņš... Bet nu par to domās, kad būšu lielos darbus padarījis un būs man vairāk laika :)

Tās 100 lapas bija domātas tā, ka rakstnieks, romānu cepējs, no tā ko tu mums ļāvi izlasīt, izveidotu pirmās 100lpp grāmatai. Labāk sauc savu garadarbu "Dienasgrāmata - domas, sajūtas, meklējumi".

diez vai tos var saukt par meklējumiem... domas gan... Nu bet grāmatas beigas man ir padomā, tikai man vidu jāuzraksta... Ehh.. ka varētu tikai tam vien nodoties :)

Jā, nu ir labs, bet ne jau vienmēr jābūt visiem romāniem vienādi lēniem un vienādi bieziem.

Tavs nau romāns drizāk kā stastījums , es gan nēsmu literāriķis , bet man sķiet stāsts.Tās ir vairāk kā pardomas , mans viedoklis.

Katrā ziņā darbs ir labs , vienīgi kas nepatīk baigi samāsksloji tur ar tiem eiforiem ( nu sorii es enz kā sauc :) ) vaidzēja brivāk es domāju un un vēl kas , vajag pabeigt! :)

ems izmanto mazaak es man manas

Staasts ir liidz 50 lapaam. peec tam saakas romaans. ideja nav slikta ja godiigi. reti kursh uznjemtos kautko taadu dariit. un ja nu tev ir talants? obligaati raksti taalaak.

Ar talantu vien nepietiek - vajag laiku.. Cik es te biku savos 18 parakstīju, tad sapratu, ka kaut kā literāra sarakstīšanai vajag ziedot vismaz kādas 4 stundas dienā tā tīri idejas izkopšanai, bet to es pašlaik atļauties nevaru :) Tā ka varbūt tikai kaut ko vasarā padomāšu, bet arī man liekas, ka tā vietā var atras daudz ko citu, ko padarīt, bet kas to lai zina? :)

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.