Līga Blaua - Harijs Spanovskis. Nekas jau nebeidzas... Jānis Rubļevskis (koko) / 13.11.2015. 16:52 / #Grāmatas / 1 komentāri
Kā šodien atceros, ka mamma teica: "Uzdāvināju sev grāmatu par Spanovski". Viņai ļoti patika šis dziedošais aktieris. Es viņu tik labi nezināju, bet par vietējiem ir jāizlasa.
Autore grāmatu sāka rakstīt, lai palīdzētu Spanim (tā visi saukuši Spanovski) atlabt pēc otrās apstarošanas, bet viņai pat nebija grāmatas koncepcijas... To izdomāja pats Harijs. Viņš teica, ka negrib, lai atkal raksta par viņa sievietēm... Viņam gribējās, lai raksta par viņa lomām, jo par sievietēm esot uzrakstījuši jau visi.
Spanis jau bija miris, bet grāmata nebija nedz pabeigta, nedz arī tā kārtīgi iesākta - no iecerētajām intervijām nekas tā īsti nebija izdarīts, bet aiz cieņas pret aktieri materiāli tika savākti no cilvēkiem, kas viņu mīlēja un arī no intervijām, kuras Spanis bija sniedzis kaut kad agrāk dažādiem laikrakstiem un žurnāliem.
Grāmatas sākums man likās nedaudz samocīts. Brīžiem bija teikumi, kuri (manuprāt, biežās pārstrādes rezultātā) bija kļuvuši diezgan nesakarīgi, bet tas bija tikai sākums. Grāmata palika arvien interesantāka. Varbūt tas nebija tāpēc, ka mani šī viela ļoti interesēja, bet gan tāpēc, ka stāstītāji (arī pats Spanovskis) to visu māk pasniegt smuki.
No grāmatas varētu rasties priekšstats, ka cilvēki, kas zināja tikai aktiera ārējo čaulu, raksturotu viņu kā jautru plītētāju, taču viņa dzīves pamatā ir arī viena otra lielāka vai mazāka traģēdija.
Protams, tika aprakstītas lomas, kas palika nopietnākas tikai tad, kad aktieris palika vecāks. Visi atzīst, ka tā bijusi traģēdija, ka Spanis nav paspējis nospēlēt sava mūža lielākās un labākās lomas, taču uzksatu, ka pie tā vainojams viņš pats. Viņš esot pret savām lomām attiecies nedaudz vieglprātīgi - mēģinot izbraukt ar talantu. Varbūt tāpēc Spanis slavenāks ir kā dziedātājs nevis kā aktieris. Man gan tā mūzika nav tuva, tāpēc vairāk viņu zināju kā aktieri.
Ir baigi grūti rakstīt par biogrāfisku darbu, jo viss jau ir pateikts grāmatā tāpēc, ka vienā bloga ierakstā to nevar uzrakstīt, taču man ir ieķērusies sirsniņā viena lieta, par kuru es cienu gan pašu Spani, gan viņa bērnus. Visi zina, ka viņam bērnu ir padaudz. Daudzi pat spekulē, ka atzītie nav vienīgie, tāču, lasot grāmatu, saprot, ka, lai arī Harijs nav vienmēr dzīvojis kopā ar bērniem, vajadzības brīdī viņš vienmēr bijis tiem līdzās. Viņš bez maz vai pušu plīsis, lai varētu savus bērnus atbalstīt gan morāli, gan arī materiāli. Un skaistākais šajā visā ir tas, ka bērni viņu mīl un par viņu runā tikai labu.
Es teiktu, ka caur visu savu traģēdiju Spanim dzīve bija izdevusies. Viņš aiz sevis ir atstājis labas lomas gan teātrī, gan arī kino, viņš aiz sevis ir atstājis neskaitāmas sievietis miklām acīm (un varbūt ne tikai acīm [tas tāds Spaņa tipa jociņš]), taču laimīgas, viņs aiz sevis ir atstājis gan bērnus, gan mazbērnus. Kas var būt labāks?
Grāmatai 8 kokoi no 10. Ir vērts izlasīt, lai šo cilvēku saprastu nedaudz vairāk.