Laulāts un brīvs Jānis Rubļevskis (koko) / 17.12.2014. 09:27 / #Izklaide / 3 komentāri
Bilde ņemta no Nacionālā Teātra mājaslapas.
Sieva man prasīja, ko uzdāvināt dzimšanas dienā? Izdomāju, ka sen nav būts uz tādu teātri, kas nav Dailes teātris. Jaunais Rīgas teātris ar savām četrām stundām uz neērtiem krēsliem un pārmērīgo drūmumu jau tā saspringtajā pirmsziemassvētku laikā nebija pieļaujams, tāpēc izvēlējos dažas lugas no Nacionālā Teātra repertuārā. Laimīgā loze izkrita lugai Laulāts un brīvs. Kā vienmēr, nekļūdījāmies.
Izrāde notiek (vismaz notika) aktieru zālē, kas nozīmē tikai to, ka aktieri spēlē tieši tavā deguna galā un, ja paveicas ar vietu, tad tos ļaunāks skatītājs var mierīgi paklupināt. Ja tu iesi uz izrādi un esi jauna dāma, tad apsēdies pirmajā rindā un, iespējams, tev būs pārsteigums.
Režisors ir Mihails Borisovs no Maskavas un galvenajās lomās spēlē Gunta Virkava un Jakovs Rafalsons. Esmu pārliecināts, ka aktieri komentārus neprasa un par viņu profesionalitāti nav nevienam šaubu. Varu pateikt tikai to, ka tik tuvu skatīties viņus ir vienkārši bauda - katra mīmika, katrs skatiens un kustība - viss ir vienkārši perfekti, nemaz nerunājot par valodu, jo pāris izrādē ir jauktais - krievs un latviete, bet sarunas notiek tādā latviešu valodā, cik uzvikušies ir varoņi.
Jau iepriekš atvainojos, bet būs nedaudz atklāts izrādes "tehniskais" saturs, kas man bija neliels pārsteigums. Līdz ar to var teikt, ka tas ir spoileris.
Pati izrāde ir par vienu ģimenīti, kurā Gunta tēlo sievu Antoniju un Jakovs tēlo viņas izvirtušo vīru. Situācija ir visiem ļoti pazīstamā no daudzām pārspīlētajām komēdijām vai drāmām: bērni ir izauguši, dzīve palikusi vienmuļa, vīrietis sāk skatīties uz jaunākām, bet negrib šķirties (aiz cieņas, kā pats apgalvo). Sievai sākas depresija un prasās pēc nāves. Un tas viss iepīts tādā foršā komēdijā.
Man jāatzīst, ka izrādē pielietotā skatuves tehnika un kompozīcija vispār mani apbūra. Tas, ka skatuvi var izmantot uz abām pusēm, tas, ka vienā telpā, to nesadalot uz pusēm, var panākt sienas efektu, tas, ka var runāt ar skatājiem un pat iesaistīt tos izrādē, tas viss bija jauks pavērsiens jau ierastajā "sēžu un skatos" variantā.
Pati izrāde uztaisīta stilā "Mēs filmējam videofilmu", kur ainas sadala palīgpersonāls, piegrimmējot, pamainot dekorācijas un pienesot konkrētajā brīdī vajadzīgos priekšmetus. Sākumā man traucēja šo ainu īsums, bet nebaidieties - tās paliek arvien garākas, kamēr tu sāc dzīvot jau filmā.
Šī ir ļoti viegla komēdija un manu garastāvokli šajā stresainajā laikā apgrieza riņķī par 180 grādiem. Es dabūju izsmieties, dabūju nosarkt un pat netieši piedalīties pašā izrādē kā Antonijas dēls Roberts.
Izrādi novērtēju ar 9 no 10, jo savu lomu tā godam izpildīja - izklaidēja mani pēc pilnas programmas un deva vēl nedaudz vielas pārdomām. Tā kā izrādi joprojām spēlē, tad iesaku to apmeklēt arī jums.