Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Šodien piezvanīju pasūtītājam un pateicu, ka ticis galā esmu ar CMS, bet ar frontendu stipri jācīnās vēl. Viņš tik atbildēja: "Rītā jābūt". Bļat zajebaļi jau nahuj. To tikai māk pateikt: "Rītā jābūt!". Kad normālu speceni iedot, tad nē. 100 reizes visu jāpārtaisa. Nu nebūs viņiem rītā, jo es SAPLĪSU. Reāli saplīsu. Sēdēju pie daķa unbez maz vai sāku raudāt. Padauzīju grjušu un nepalika labāk. Vienu brīdi jau gribēju piedzerties, bet noturējos, saģērbos un Robert Miles pavadījumā sāku skriet.
Ir grūti, kad ir nenormāli daudz turēts iekšā - vienā brīdī tam vienkārši kaut kur jāliekas. Tas ir tā pat kā masas nezūdamības likumā, tikai šoreiz tā ir enerģija - negatīvā enerģija. Tu skrien, skrien, skrien... Sajūti, ka sakāpj nežēlīgs kamols rīklē... Tajā brīdī ir tā, ka tu vienkārši nevari paelpot nemaz... Un tad to enerģiju vienkārši izpūt laukā. Tu domā tikai par to un nejūti, ka sāp kājas, nejūti, ka esi noguris, nejūti, ka trūkst elpas - pazūd viss apkārt... Pazūd gan vietas, gan laika izjūta. Arī man tā gadījās... Attapos ne tur, kur vajadzēja attapties...
Un tātad - maršruts (ja nav slinkums, tad paseko): Izskrēju no kopmītnēm Āzenes ielā. Tālāk gar Olimpiju uz Daugavgrīvas ielu, kur nolēmu pagriezties pa labi un aizskriet līdz KAC kojām Lilijas ielā. Talāk no lilijas ielas pagriezos uz Dagmāras ielu, kuru nomainīja Slokas iela. Tālāk atkal pa labi uz Imantas pusi pa Jūrmalas gatvi. Pie luksafora pagriezos pa kreisi uz Dzirciema ielu. Tālāk Vilipa iela, Melnsila iela, no kuras tiku uz Kalnciema ielu. Šajā brīdī laikam telpas izjūta bija zudusi pilnībā. Pagriezos pa labi, domādāms, ka skrienu atpakaļ uz kojām! Nobrīnījos, ka priekšā lielais tilts... Nesapratu, kā varēju tikt tam otrā pusē, bet, neko daudz nedomādams, pa Lielirbes ielu skrēju tikai pāri tiltam... Kad nonācu līdz TC "Spice", tad tikai sapratu savu kļūdu un pagriezos atpakaļceļam. Tālāk jau viss ļoti vienkārši - Lielirbes iela, Kalnciema iela, Daugavgrīvas iela un gar Olimpiju atpakaļ uz Āzenes ielu...
Tā lūk... Un ziniet ko? Nepietika... Nepitika attāluma un nepietika spēka... Esmu izsmelts un nolēmis pasūtīt visus gudriniekus, kuriem vajag rīt, nahuj. Par sekām gan vēl negribās domāt, bet ja tāda dzīve, tad priekš kam viņa vajadzīga...
P.S. nācu pie secinājuma, ka lielākai daļai cilvēku nepieciešamas tikai manas smadzenes, rokas un, reizēm, mēle, lai es varētu paskaidrot... Es pārdotu kājas, plaušas, sirdi, da visu un viņi nemaz nepamanītu. Viņi nemaz ar mani nerēķinās. Cilvēks galu galā nav supermens... Tikai ļoti nedaudziem es esmu pieņemams tikai kopumā - ar sirdi un dvēseli... Ļoti žēl! A es tā cenšos, tā cenšos ;)
Jūtu līdzi :(
Ja manas plaušas būtu piemērotas skriešanai, šāds izlādēšanās veids būtu lielisks... mazliet apskaužu (;
Un par to orgānu pārdošanu - tiesa, diemžēl. Dzīvē ir pārāk daudz virspusējības.
Nezinu, ko un kuru viņi sitīs un mērcēs, bet šodien es viņiem atdošu to, kas man ir un vairāk neko viņiem netaisīšu!
Da laikam nespēja uzrakstīt speceni ir plaši izplatīta sērga. Ko jātaisa paši nemaz vēl nezin, a gatavam jābūt līdz nedēļas nogalei. Sist un mērcēt.
TURIES,Kokomo!!TURIES!!!TURIES!!!!TURIES!!!!!
Jāpiekrīt r21vo, taču labi zinu, ka dzīvē to realizēt ir bik grūtāk, un ne vienmēr sanāk. Bet skriešana man ar vienmēr palīdz. Es gan izlīdzos ar skriešanas celiņu un svara stieņiem sporta klubā. Tad var grudakā labi salikt svaru, un kārtīgi izcilāt, cik vien jaudas.
Un gandrīz vai aizmirsu - pohuj darbu!
Aha, piekrītu r21vo..
Es jau tavā vietā neūtu tik pacietīgs un neizturētu to tik ilgi.. es būtu uzsprādzis krietni ātrāk... Bet ko gan es zinu, neesmu taču Tavā vietā..
Nu laikam būs jādara tā, ka jāņem uz sevi tikai mīļu cilvēku problēmas, jo visi svešie māk tikai izmantot un viņiem nekas vairāk neinteresē... Būtībā viņiem jau tā lielās problēmas rītā palielināsies un man jau ir vienalga, ka viņi man nesamaksās... Atdošu to, ko viņi ir pelnījuši un viss!
Vecīt, nepārvērt citu problēmas par savējām un dzīve būs daudz vienkāršāka.
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.