Šodien ar braču kaut kā saruna par sapņiem panesās. Pat nezinu kāpēc... Varbūt tāpēc, ka man pēdējā laikā iepaticies viena tēze no Remarka:
Sapņi mums ir nepieciešami. Bez tiem mēs nespētu samierināties ar īstenību.Galu galā brača sāka stāstīt, ka viņam maģsitra darbs un reizēm ari rasējumi rādoties sapnī. Pie reizes prasīja arī man, vai man nerādās sapnī kods.
Aizdomājos... Sapratu, ka to, ar ko sastopos dien dienā, es sapnī parasti neredzu. Vēl jo vairāk. Es sapņos neredzu vai redzū nūūūū ārkārtīgi reti cilvēkus, kuri man ir ļoti mīļi. Vienīgais izņēmums ir brača, kuru redzu apmēram gadā 2 rezes sapnī, taču tēti un mammu neatminos, kad būtu redzējis. Tāpat ar tuvākajiem draugiem. Lai arī cik gribētu viņus visus redzēt ne tikai dzīvē, bet arī sapņos, lai gulēt būtu foršāk - nu nesanāk :(
Varbūt varat kaut ko ieteikt?
sena tautas gudrība vēsta, ka, kas grib sapņos radus daudz redzēt, tam pirms gulētiešanas vienmēr jānodzied gaiļa dziesma un jāiesprauž ķiploku daiviņas ausīs.
Iesaku neskatīties pr0nu pirms gulētiešanas - tad vismaz nerādīsies plikas tantes un varbūt atliks laika kam citam.
Nja... Cu, nelīdz - izmēģināju!
Edij - nu man jau tā sāk likties, ka es no tā vecuma, kad katru nakti sapnī plikas tantes rādās, esmu izaudzis. Reizēm rādās, bet tas ir diezgan pareti, tā, ka vari pr0nu nepiedāvat ;)
iesaku vispārizglītojošos nolūkos palasīt Kastaņedas darbus par sapņiem...tur arī būs par iespējamību kontrolēt, to ko redzi sapnī...un arī citas jaukas/derīgas lietas.
Vispār par tiem mīļajiem cilvēkiem- man ir tieši ta pats! Pēdējā laikā (aptuveni mēnesi) visu laiku, kad redzu sapņus, redzu vienu tuvu cilvēku! Un tas vēl vairāk pastiprina vēlmi no rītiem NEcelties :/
Man gan visai biezhi ir tā, ka tas, kas notiek dziivee, jau reiz liekas redzeets sapnii :)
paliec bildiiti zem spilvena ;)