Kevin J. Anderson un Steven Savile - Tau Ceti

Jānis Rubļevskis (koko) // 2015. gada 12. janvārī, 9:20 // #Grāmatas

Ja Saule sāk muļķoties, tad cilvēkiem jādomā par to, kā neiznīkt. Vienkāršākais veids - aizlidot uz citu planētu un kolonizēt to.

Pirms diviem gadiem biju pamanījis, ka Ints šo grāmatu sāk lasīt (atzīmēja goodreads.com). Automātiski pieliku to savā "to read" listē un sāku lasīt tikai tagad.

Uz Zemes ir novērojama ļoti liela saules aktivitāte, tāpēc zemes cilvēki izdomā savākt kopā resursus no visas planētas - visām valstīm, uztaisīt starpplanetāro lēnkuģi (lēnkuģi tāpēc, ka līdz tuvākajai planētai jālido nedaudz vairāk kā 200 gadus), iebūvēt iekšā sistēmu, lai var izdzīvot 200+ gadus un nosūtīt komandu nedaudz vairāk kā 3000 cilvēku sastāvā, lai tad to cilvēka rasi nepakāstu.

Aptuveni 200 gadus vēlāk Zeme ir tikai nedaudz atkopusies no starpplanetārā kuģa Beacon radītajiem zaudējumiem. Ir notikuši daudzi kari, taču ozona slānis nav sabrucis galīgi un cilvēki ir izdzīvojuši. Pie teikšanas uz zemes ir nācis tirānisks prezindents, kas pārvalda visu pasauli. Viņš atkal ir piešķīris līdzekļus kosmosa izpētei un precīzāk - tāda dzinēja izstrādei, kas ir ātrāks par gaismu. Vienam profesoram tas izdodas.

Prezidents Jurudu izdomā, ka jāpaspēj kolonižet Tau Ceti zvaigznāja planētu Sarbras, kamēr to nav izdarījuši "egoistiskie Beacon iemītnieki", jo tieši viņi esot vainīgi pie visām zemes likstām.

Stāsts ir sadalīts divās grāmatās, kas nozīmē, ka abas grāmatas ir ļoti īsas. Tas būtu pat ļoti labi, ja būtu viss pārdomāts nedaudz labāk kā bija.

Grāmatas ideja ir interesanta, taču nepatika sekojošas lietas: pirmkārt, notikumi risinās pārāk strauji un nespēj nonākt līdz kulminācijai, kad viss jau ir beidzies - lasi ar saspringumu un interesi un tad tā - bams - ļoti vienkārši un, galvenais, paredzami viss beidzas; otrkārt tā īsti nevarēja saprast, kas ir galvenais varonis un cik lielu nozīmi tam piešķirt. Piemēram, vienā brīdī ļoti liela nozīme ir zināntiekam Andre Pellar, kas pabeidza FTL kuģi, taču nākamajā brīdī viņš pazūd vispār. Tāpat parādās arī Kapteine Jorie, kas, teorētiski, ir laba vadone, bet nozīmīgos brīžos viņa ir, es teiktu, nekas. Beigās sajūta, ka lasi vēstures grāmatu, kur visi ir iesaistīti, bet neviens neko īpašu nedara.

Tikai nedēļu pēc lasīšanas varoņu plejāde kopā ar grāmatas sīkajām niansēm sāk izplēnēt no atmiņas, kas par grāmatu neko labu neliecina.

Neliela atkāpe par otro grāmatu - labāk nevajadzēja. Problēma ir aiz ūsām pievilkta un nav pinīgi nekādi mēģināta kaut cik ticami pamatot. Līdz ar to ticamības moments pazūd jau pašā otrās grāmatas sākumā un tas ir skumji. Vēl skumjāk ir tas, ka beigās ir sajūta, ka autoram nav pieticis pacietības izpētīt iespējamos problēmas risinājumus, tāpēc... Ai - nečakarēšu jums lasītprieku ar spoileriem.

Es grāmatai dodu 5 kokous no 10, taču domāu, ka fantastikas cienītājiem vismaz pirmo daļu izlasīt ir vērts. Ja ne ļoti lielai dažādībai, tad vismaz tā iemesla dēļ, kā ir izdomāts 200 gadu ilgas komandas mūžs uz kosmosa kuģa, kad paspēj nomainīties daudzas paaudzes, bet nepazūd mērķis, uz ko tiekušies senči.

Komentāri

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.