Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Saskarsme ar kaimiņu istabu sākās tālajā 2003.gada februārī... Toreiz, vēl jauns students būdams, ieguvu tiesības dzīvot studentu viesnīcā Āzenes ielā... Laikam jau elitārākās kojas visā RTU...
Brīdī, kad ievācos, mūsu apdzīvojamajā blokā notika lielas rekonstrukcijas, jo kaimiņistabiņā (kā nostāsti liecina) bija dzīvojuši trīs itin jautri cilvēciņi, kurus, to uzvedības dēļ, komendante gribēja vai nu vispār izmest no kopmītnēm vai arī vismaz sadalīt tā, lai nebūtu diendienā jāuzklausa sūdzības par apdzērušos cilvēku skaļu uzvedību (šaubos vai palīdzēja)...
Un tātad - šo jautrīšu vietā ielika trīs studentu apmaiņas programmā piedalošos Nepāliešus...
Pie nepāliešiem ciemos gāja citi nepālieši... Visā istabiņā sakarīgs bija tikai viens nepālis vārdā Saguns... Taisnība vien ir - nepāļi nebija nekādi pāļi... Pilnīgs pretstats jautrīšiem, jo dzēra itin maz... Pie tam higiēna viņiem laikam arī nebija modē... Vismaz bloku nekad viņi nepalīdzēja iztīrīt... Tiesa, pēc viņiem arī dušā ieiet nebija iespējams, jo viņu ūberziepes (tā pat, kā pēc mazgāšanās ar tām arī viņi paši) smaržoja negatīvi... Tā teikt - mēs viņu istabiņā iet negribējām un negājām arī...
Tieši tajā laikā aizsākas stāsts par īpašo šīs kaimiņistabiņas drošību - par durvīm... Reiz ienāca mūsu istabiņā Saguns (kā jau teicu, tas bija pats sakarīgākais, komunikablākais un nesmirdīgākais no nepāļiem (un neatteicās no aliņa arī)) un saka: "My doors are closed, but I forgot my key!"... Nu ko - Edža (mans istabas biedrs) pieteicās izpalīdzēt, jo nereti kāds no mums arī bija piemirsis atslēgu un tad jau mēs zinājām kā un ko darīt...
44.izmēra atslēga bija vietā... Kādi 3 uzsitieni ar kāju virs atslēgas un durvis bija vaļā. Diemžēl durvju kaste arī nedaudz bojāta, bet mēs, saimnieciski lettiņi būdami, ņēmām āmuru un naglas rokā un visu sataisījām...
Diemžēl puišiem no Nepālas amats nu bija rokā un par aizmirstām atslēgām tie uztraucās ar katru reizi mazāk... Pie tam, viņi zināja, ka drīzi tāpat viņus pārcels uz citu bloku, jo mēs sākām palikt neapmierināti ar antihigiēniskajiem apstākļiem, ko viņi radīja ne tikai savā istabiņā, bet arī visā blokā...
Pienāca brīdis, kad istabiņa bija pamesta un tajā vajadzēja ievākties jauniņajiem... Es iegāju apskatīties kas un kā un vai nevajag nedaudz uzkopt, pirms jaunu kaimiņu ienākšanas... Skats vienkārši drausmīgs - gultas sabīdītas šķērsām, visur (uz grīdas, uz galdiem, skapjos, uz skapjiem) mētājas avīzes... Tapetes pusnoplēstas... Smirdoņa nereāla un galvenais - durvis vispār cieti neslēdzamas, jo kaste izjukusi līdz pēdējam...
Nu ko - ķērāmies pie darba... Tas nebija viegli, jo gāzmaskas mūsdienās dabūt ir pagrūti, resperatoru arī nebija, bet mēs to tomēr izturējām... Pats grūtākais bija atbrīvoties no smaķeļa... 3 diennaktis visi logi bija atvērti vaļā... Nepalīdzēja... Trīs dienas kūpinājām smaržīgos kociņus (lai kā arī viņus pareizi dēvē) līdz istaba sāka smaržot pēc piedirsta meža (ja nu jus ziniet to anekdoti par slaucēju, skuju ekstraktu un traktoristu)... Vēl nedēļu tika turēti logi vaļā... Nu jau bija daudz maz ciešami (pateikšu priekšā - smaķelis kļuva vispār nejūtams tikai pēc pus gada)...
Atnāca viens puisītis, bet, pamanījis durvis, palūdza citu istabiņu... Administratore gan solīja citas durvis, bet tās nav parādījušās vēl šobaltdien... Un tā - tur ievācās 3 diezgan saimnieciski cilvēki... Viens no tiem bija būvnieks ar stāžu... Tas arī atrada materiālus un sasita kasti atpakaļ...
Bet ko var prasīt no saimnieciskiem puišiem... Atslēgu aizmirst ir tas pats, kas 2 kvadrātmetros pazaudēt skrūvjgriezni un nespēt to atrast... Līdz ar to durvju atslēgšanai ik pa laikam tika izmantota 44. izmēra atslēga (Eiropas standartos)... Mazas naglas nomainīja skrūves, skrūves nomainīja lielas naglas, kuras izsita cauri visai durvju kastei un otrā galā nolocīja... Un ik pa laikam notika kaut kāda labošana...
Mūsdienās durvju kaste ir vairāk tā kā skaidas, kuras satur naglas un metāla plāksne... Tagad durvju atslēgšanai vairs netiek lietota 44.izmēra atslēga... Pat mans brālis, kam augums ir aptuveni 167cm un svars 50kg, spēj atslēgt durvis ar vienkāršu pleca uzspiešanu...
Mūsdienās bieži vien pēc klusas durvju atslēgšanas, ir iespējams dzirdēt āmura klaudzoņu, bet vai tas palīdz? :)
"Atnāca viens puisītis, bet, pamanījis durvis, palūdza citu istabiņu..." hehe, tas nu tad laikam buutu es.... :D
Ļoti labi arī pats atceros laikus, kad pa RTU vazājās visi tie somālieši un indieši.. frīki..
Aņuks labs, tādi tie ārzemnieki ir atbrauc un piegāna ar savu smaku!
Reāli labs un interesants raksts iz koju dzīves :)
Es jau gribēju jautāt pēc anekdotes, bet te jau tā ir. Labais, nedzirdēta :DDD
Hehe :)
Nu tad Randiņš govju slaucējai Mašai un traktoristam Koļam vietējā kafejnīcā... Sarunas vedās labi, bet tad kaut kā nonāk līdz savstarpējai labpatikai... Nu un Koļa, kā jau riktīgs traktorists, saka: "Zini, Tu tāda smuka, gudra, strādīga... Tikai nedaudz pēc sūdiem smirdi!"...
Nu ko darīt? Maša tak sieviete kā sieviete... Darbs ar sūdiem - tāpēc smird... Izdomā viņa aiziet un nopirkt sev beidzot smaržas... Ilgi meklē... Un beidzot atrod smaržas ar nosaukumu "Skuju ekstrakts".. Tādas foršas un smaržo pēc viegla svaiguma agrā rītā kaut kur mežā...
Tiek sarunāts kārtējais radiņš... Tā pati kafejnīca... Atkal sarunas par saimnieciskām tēmām... Tad sarunas par kaut ko, kas vairāk velk uz mīlestību... Un beidzot Maša nenociešas un jautā, kā tad viņa smaržojot... Nu ko? Koļa, kā jau riktīgs traktorists, atbild skaidri un gaiši: "Pēc piedirsta meža!"..
Ja kāds nesaprata, tad tagad bija jāsmejās!
Heh, jautri. Izstāsti pie viena arī to anekdoti, ko daži (nu vismaz es) tomēr nav dzirdējuši.
Plaši un gari var stāstīt arī par Burtnieku koju Indusiem ;)
Tieshi tā :)
paga tie varbūt bija tie tumšādainie kas te vazājās isur apkārt?
Pirms pāris gadiem 1. septembrī es arī istabā iegāju ar maktenu spērienu :)
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.