Kad nau ko darīt, tad klaviere klab :))

Jānis Rubļevskis (koko) // 2003. gada 31. decembrī, 22:00 // #Spams // 10 komentāri 

Tas notika vel tajā tālajā pagātnē, kad cilvēki brauca uz K4 (zirgiem) un vel nebija izdomāts neviens siliciju saturošs procesors. Tas notika tad, kad pat sedli nebija izdomāti un cilvēki bija labāki un saprotošāki kā tagad! Tolaik neviens pat nespēja iedomāties par kādām ļaunprātībām vai citu cilvēku pāridarīšanām... Pastāstīšu vēl vairāk - toreiz Visuvisutētis bija atļāvis cilvēkiem saprast dzīvniekus un dzīvniekiem cilvēkus. Viņi sadzīvoja savā starpā kā līdzīgs ar līdzīgu un nekad neķīvējās. Viņi palīdzēja viens otram kā vien spēdami: zirgi - cilvēkus nesot; cilvēki -gādājot tiem un daudziem citiem barību. Meža iemītnieki gāja satusēt kopā ar tā sauktajiem "būdiniekiem" (mūsdienās - mājlopiem), savukārt būdinieki pieaicināja lielajos festos arī cilvēkus... Un tā neskaitāmus gadsimtus viņi dzīvoja mierā un saticībā un viss bija labi.

Bet nu katru reizi baltajā sniegā, kas pēkšņi pārklājis zemi kā bieza, mīksta un silta sega, atrodas kāds visai neglīts un melns plankums. Dažkārt tie ir kādas dzīvās radības atstātie organisma produkti, bet dažkārt tā ir nokrituša koka satrūdējusī miza, kas klusītēm guļ un nedomā nevienam pat darīt ļaunu, bet šoreiz tas tā nebija.

Nu bet, lai varētu pastāstīt par to no sākuma līdz pat interesantajām beigām, tad nu es arī sākšu no paša sākuma. Un, kā jau vienmēr un visur, galvenais iepītais dzīvnieks bija tieši cilvēks. Kā jau kaut kur biju dzirdējis, tad šis bija nācis no nelielas ģimenes, kur vienam lāga vīram bija sieva un trīs dēli: divi gudri... trešais - arī :) Nu un dzīvoja viņi visi saticībā un mierā. Katrs darīja savu darbu - māte gatavoja sev un pārējiem rijamo, tēvs un divi gudrie brāļi medīja to pašu rijamo, ko vēlāk gatavoja māte, a nu bet trešais dēls - tas tikai nodarbojās ar diplomātiju... Viņš vienmēr un visur runāja ar kaut ko... Viņš nekad nepārtrauca pārliecināt gan cilvēkus, gan citus lopus, ka runāšana atrisina visas problēmas un neveiksmes. Runāšana palīdzot izārstēt kā depresiju, tā arī lodes, tpfū, nebija tad ložu, gribēju teikt kā depresiju, tā arī lauztu kāju, kas salūzusi krītot no 7 metrīga koka galotnes tai lūztot. Neviens, protams, tam visam negribēja ticēt, taču, kā jau iepriekš minēju, tad tajā laikā visur valdīja saticība un neviens neņēmās Trešo apstrīdēt. Tā nu gudrinieks ar savām diplomāta spējām visus jau mājās bija pārliecinājis, ka diplomātija ir pārāka par visu, tikai neviens tam, protams, tā arī lāgā neticēja.

Viss jau būtu labi, bet paiku ar runāšanu nesagādāsi. Un sāka pārējā ģimene, kā arī saimei piederošie, uj nē - saimē esošie līdzdzīvotāji - dzīvnieki braukt nabagam Trešajam virsū, ka redz šis tik muld un rij kā nelabais (nelabā tad vēl nebija, bet nu lai mūsdienīgie labāk saprastu - izmantoju šo vārdu). Nu ko darīt -nepietika nabagam diplomātijas spēju, lai pārējos pārliecinātu par savu lietderīgumu sētā un nācās Trešajam kļūt par izraidīto jeb izstumto, jeb arī izmesto vai vienkārši mūsdienīgajā valodā saukto - Bomzi. (turpmāk tekstā tā ari tiks dēvēts - vai nu Trešais vai arī Bomzis - viens un tas pats).

Tā nu gāja Bomzis pāri kalnam un sāka sevi diplomātiski mierināt neveiksmē - stāstīja sev, ka citi vainīgi un ka viņi nespēj neko saprast no pareizajām dzīves gudrībām līdz beidzot viņu pārņēma tāds škrobis, ka šis nolēma, ka saticība un labestība pasaulē neatmaksājas... Apsēdās Trešais uz akmens un sāka domāt vārdu tieši perpendikulārajam, kas nu varētu apgriezt saticību un labestību kājām gaisā un visiem būtu slikti, tikai Bomzim labi. Nu smadzenes vārīja džekiņam pat ļoti labi un nolēma šis, ka viens vārds nu nekādi nevar to visu padarīt, bet kaut kas tomēr to varētu... Sāktos haoss tieši tad, kad kāds paliktu nevajadzīgs - viņa vietā atrastos, kas padarītu pienākumus labāk, noderētu labāk un prasītu sev daudz mazāk... Un saprata Trešais, ka viņš ir pārāk gudrs, lai ļautu savām smadzeņu krokām iztaisnoties un nelikt tās lietā... Un aiztinās Bomzis tālāk uz ziemeļiem, kur tās nesapūtu, bet ilgāku laiku paliktu svaigas un darboties spējīgas...

Tā ka diplomāta spējas bija nedaudz par švakām un zirgu pierunāt neizdevās, lai šis aizmet fiksi uz tuvējo Ziemelijas tukšo alu, kur dzīvie pat baidījās spert kāju/ tad nu nācās vien lēnītēm uz turieni vilkties cūkas mugurā. Cūka uzticējās un aizveda Bomzi uz turieni, kur nu vajadzēja un ceļa galā gaidīja godīgu atalgojumu, ar ko Bomzis viņu arī atalgoja... Viņš skaidri un gaiši pateica, lai cūka iet Pupās, kuras atrodas 300km no alas, kurā tagad patveries Bomzis... Un cūka laimīga arī aizpiļīja norādītajā virzienā. Laiks bija sākt lielo ļaunumu taisīšanu...

Vispirms Bomzis ieguva uguni - ne pats, bet nu pierunāja savām diplomāta spējām, lai tuvējās kaimiņu alas pūķis Monis, kura vārdā vēlāk arī tika nosaukts monitors, nedaudz piešķiļ guni kokiem, kurus salasījušas bija Peles... Tā nu, vērojot uguni un apkārtējo lopu darbību, Trešais prātoja par savu plānu izpildi... Nu un vienu dienu sanāca tā, ka Monis uztaisīja nenormāli lielu atraugu, kas pārvērtās par ļoti lielu uguns strūklu, kas bija tik karsta, ka uz zemes esošās smiltis un tajās esošos citus minerālus sakausēja un pārvērta par silīcija plāksnīti ar metāla stīgām tajā... Bomzis pacēla plāksnīti un saprata, ka process bija ideāls... Nu un nosauca plāksnīti viņš par procesoru... Tālāk viss jau jābūt skaidrs... Lika viņš Monim atraugāties silīcijā vēl vairāk fīdz izveidojās tāds kā stikla trauks... Apakšā bija akmens, kas neizkusa un tā nu sanāca, ka trauka apakša bija taisna... Nu par godu Monim un viņa sievai Toriānai, Bomzis nosauca to par monitoru (vēlāk gan citi to kļūdīgi sāka saukt par kineskopu vai vēl kaut kā, bet nu tas nav svarīgi).. Darbam bija piesaistīti visi dzīvnieki līdz beigu beigās izveidojās kaut kāds monstrs, kurš saturēja sevī sekojošas galvenās sastāvdaļas (sīkumos neiedziļināšos): mātiniece - nodēvēta par godu Bomža mātei, jo viņai visu laiku bija tāda kā sasaistes loma visā ģimenē, tad nu mātiniece spraudās iekšā Rāmis - rāmis par godu tēvam, kam visu laiku bija tendence kaut ko ierāmēt - pat vecās bikses viņš ielika rāmī, lai neviens neizdomātu izmest, Procis - par godu procesam, Flopis - par godu Floriānim (bija tur viens tizls dzīvnieciņš, kas skraidīja un nēsāja zīmītes no Bornža pie citiem lopiem un otrādi - tā teikt datu nesējs), CD-RVV - par godu Cālim Debīlim, kas knābāja caurumus Iekš papīra, lai arī kurmis, kas bija nevisai redzīgs, spētu salasīt (RW kaut kas nejauši klāt pierakstīja), Cietnis - par godu Cietpaurim lācim, kas vienmēr visu atcerējās, pat mazākos sīkumus, nu un Pele - par godu pelei, kas visu laiku kaut kur staipījās pa priekšu, un klaviere par godu tam, ka tā vienkārši bija klaviere... Nu un vēlāk jau tika mātiniecei pievienots AGP un PCI slots, lai vairāk piespraust var un integrēja iekšā skaņu karti, lai Bomzis varTrance music klausīties...

Nu un galu galā Bomzim sanāca izveidot mašīnu, kas spēja ar dažām integrētām perifērijām aizstāt visu, ko vien vajadzēja aizstāt... Sākumā tie bija zvēri, pēc tam arī cilvēki... Izveidotais monstrs pat lika aizmirst valodas, jo nevajadzēja vairs komunicēt... Tā nu cilvēki attālinājās no dzīvniekiem un dzīvnieki attālinājās no cilvēkiem, taču visi ticēja Kompim (tā nezvēru nosauca Bomzis, jo tas sevī saturēja lielu komponenšu kopumu).. Nu un pēc pāris gadiem Bomzis no sava lielā Kompja, ko nosauca par Servuku (tas tāpē, ka servuks servēja datus uz parastajiem kompiem tā, ka nu nekas cits viņiem neatlika kā datus uztvert un pieņemt par precīziem) sāka sūtīt aplamu informāciju. Tā kā visi ticēja Kompjiem, tad sākās Lopu ēšana no cilvēku puses un savstarpējā neuzticība un haoss visā pasaulē... Un saprata tagad Bomzis, ka vajag lādēt iekšā Servukā diplomātijas dzirksti... Bet ticiet vai nē -Kompis pierādīja, ka pašos aizsākumos Trešajam nebija taisnība... Izrādījās, ka ar diplomātiju visu nesanāks salabot... Sākās kari, bet diplomātus šāva nost... Viena valsts fūzī salika otru - un diplomāti cieta no tomātu krusas, toties viņiem labi sāka maksāt... Tā nu parādījās labi apmaksāts melnais darbs... Un bomzis atkal saprata, ka tomēr kaut ko labu ir izdarījis...

Stāsta morāle: Viens idiots uzraksta vienu idiotisku stāstiņu - a otrs idiots lasa to līdz pašam galam... Vot zakon podlasci... Nevarēji sākt no beigām?

P.S. Ja pamanītas kļūdas, tad lūdzu ziņojiet, jo mūsdienu laikmetā man Bebrenē neatradās neviens Floppiks un CD-RW tur ar nav, tāpēc teksts tika izprintēts, Rīgā ieskanēts un ar Abby Fine Reader 6.0 trial atpazīts... Un nav pārlasīts... Nu karoče sapratāt :))

Komentāri

Man slinkums lasiit to murgu.. :) Izlasiiju tikai peedeejaas divas rindkopas.. :)

Nu tas murgs man nenācās viegli... varēji jau palasīties kaut cik!!! Nērglis!!! :)

slinkums lasiit...:)

un pirmais kas naak praataa biezhi redzeets komentaars --> slima sunja murgi :))

Nu vo... Tagad bļin jaunatne galīgi palaidusies. Ja agrāk nelasīja grāmatas, tad vismaz netā šo to palasīja - tagad - virsrakstu izlasa un viss.. Kauns jums... Nīkuļi tādi :/

Vispirms izlasīju post scriptum, pēc tam stāsta morāli un tad visu stāstu no sākuma,lai iepazītos,ko ,koko, pa pjaņiem safabricējis :) NU reāls murgs, aizmigt pat varēja! Bet vai tu pats, koko, zini,ko nozīmē IBM??? IBM - Intelektuālā Bomža Mašīna :D

Eu, koko, iebliez savā lapā kādu beibi! :)

Kā to saprast, beibi? Tjipa fotogrāfiju gribi? vai ko?

Es iebraucu - tev trūkst stāstā sexa elementa, ja? Nu ta palasies kārtīgāk - mātiniecē sprauž RAMu :))

Mjaaa...... Tev bij nepiecieshamas 2 stundas un 50 minuutes,lai saprastu ... :))

kaut kaads stulbums kas to rakstiija??

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.