Kad darbs dara darītāju
Aiz daudz ko darīt, apmeklējām šodien vienu objektu. Galvenais uzdevums - kritiski novērtēt rūsas pirkstiem skartos stiegru vijumus un kaut kādas mazās detaļas. Pie reizes apskatīt tālo zemju viesstrādnieku melni nostrādātās sejas, paklausīties viņu dīvainajā valodā un justies kā tādam krutam ārzemniekam, pie kura atbraukuši strādāt mazie latvietīši.
Kamēr es, neko ļaunu nedomādams, skatījos uz ceļamkrānu un bažīgi pie sevis domāju, ka negribētu zem tāda stāvēt, jo tievie stienīši, puvuši pārdesmit gadus rūsas žņaugā, neviesa uzticību, ka tiešām spēj nest 3 tonnu smagumu, taču izbīlis ātri pārgāja, ieraugot bezrūpīgo strādnieku, kas laikam konkrētajā brīdī apsvēra dzīvei un darbam svarīgas lietas, par krānu nemaz nerūpējoties. Tajā pašā laikā citi slapjās miesās rāvās, lai varētu pabeigt betonēšanu līdz pusdienlaikam un tad ieēstu kādu saulē kaltētu sviestmaizīti ar šprotēm... Domāju, ka uz tām [šprotēm] konkrētais eksemplārs paspēja:
Nez, kāpēc pie mums tās mājas ceļ tik ātri un kvalitatīvi?
Komentāri
pie visa vainīga darba organizācija. "Jaunībā" ar ir sanācis pa strojkām dzīvoties, gan taadaam kur darba organizācija ir ok, gan tādām, kur pusi dienas uz akmensvates pakām gulēt :)
Lielākā daļa celtnieku ir itādi, kā ilustrācijā:) senchu māju remontēt beigās tika sameklēts viens senča draugs, kurš kaut kā mistiski strādāja ātrāk par 3 seju brigādi
Nu ok, reizēm zīmē mājas, reizēm kodē, reizēm adminē, ... Bet ko tu by default dari? Tā "ikdienā", nevis tikai "reizēm"? :)
Ak... Tad tu kjip "pro visās jomās"? Jebšu drīzāk "pagaidām no visa pa biškam - tad jau manīs, kam pievērsties"? :D
heh... neesi palicis garāks ? :)