Kā saņemties, lai pastrādātu/pamāciītos arī pēc darba? Jānis Rubļevskis (koko) / 13.04.2007. 07:13 / #Dzīve / 10 komentāri

Atkal paliek siltāk. Atkal pavasaris sāk pārņemt būtību - ik pa laiciņam gribās iedzert kādu aliņu, kaut kur pastaigāties pa svaigu gaisu un līdzīgi... Lai arī cik grūti būtu, pēdējā laikā tomēr spēju saņemties pastrādāt arī pēc darba: pakodētu, pamācītos un pat izlaistu ikdienišķo seriāla epizodi.

Nenormāli lielu nozīmi tajā, lai vispār būtu kaut kāda iespēja sevi piespiest darbam pēc smagas darba dienas, spēlē bufera iztukšošana. Par to laikam tad arī vajag pastāstīt nedaudz sīkāk. Un tas būs tikai mans viedoklis (nedaudz zinātne gan to ir pamatojusi).

Par buferi esmu nosaucis visu to smagumu, kas sakrājas dienas laikā. Tās ir visas problēmas, kas saistītas ar darbu, tās ir domas, kas liek tev prātot par pašreizējiem uzdevumiem. Ja mājās nonāk uzreiz pēc darba, tad visa šī sakrātā slodze vienkārši nāk pār līdzās dzīvojošo cilvēku galvām un darba spars ir ar mīnusa zīmi. Šādos gadījumos ir ļoti viegli iegrimt savās pārdomās un no tām īpaši pat neattapties, toties uzbraukt kādam to pat nepelnījušam cilvēkam ir ļoti viegli. Ja tāda situācija turpinās visu nedēļu, tad reti pietiek ar nedēļas nogali, lai šo, nu jau ļoti resno un lielo buferi, iztukšotu.

Kā es cīnos ar šo problēmu? Ļoti vienkārši! Skolā man mācīja, ka laikā starp darbu un mājām, jābūt atslodzes brīdim. Ļoti labi, ja tas ir garāks kā 20 minūtes. Man ir paveicies - nemīlu braukāt ar sabiedrisko transportu un no darba līdz mājām [lastī: kojām] ir aptuveni 20-30 minūšu gājiens. Paveicies arī ar to, ka jāiet gan cauri parciņam, gan arī pāri tiltam, kas sniedz iespēju izbaudīt pilsētā nedaudz no dabas, apvienojot trīs dabas lielākās veltes: zemi, gaisu un ūdeni. Pastaiga šādā atmosfērā spēj ļoti labi mani atslogot.

Ko darīt, ja darba spars tomēr nav normāls ne pēc darba, nedz arī darba laikā? Nu, cik esmu sapratis gan no personīgās pieredzes, gan no tā, kas man ir mācīts, tad tas ir vienkāršs motivācijas trūkums, kuru veicina gan pārslodze, gan nepareiza darba dienas organizēšana, gan neapmierinātība ar vispārējo struktūru, neapmierinātība ar sevi un sevi iespaidojošiem apstākļiem. Šādā gadījumā galvenais ir paskatīties uz sevi no malas un maksimāli objektīvi pavērtēt - iespējams, ka var saprast, kas ir vainīgs un tad jau cīnīties ar konkrēto problēmu, ķeroties tai pie rīkles. Ja galīgi nevar neko panākt, tad tas jau ir pārvērties par stresu un man palīdz tādā gadījumā vienkārši uz kādu laiku aizmukt pilnīgi no visa, kas saistīts ar šo problēmu. Tā teikt - jāņem atvaļinājums vismaz uz 2 nedēļām un jānorobežojas no problēmu radošajiem faktoriem. 2 nedēļu laikā var izdomāt, kas un kā, var saprast, ka īstenībā nav tā kā tu jūties vai arī ir sliktāk. Un pēc tādas atpūtas es zinu, ko man jāmaina vai, ka man neko nav jāmaina - vienkārši problēma bija tajā, ka ir pārslodze.

Ir gadījies, ka nav to divu nedēļu, bet slogs ir tāds, ka galīgi neko nevar padarīt. Tad, atkarībā no garastāvokļa, es izvēlos satikties ar draugiem vai arī vienatnē padomāt par dzīvi, tam veltot vismaz vienu dienu - laicīgi piecelies, izlien laukā, pastaigājies, pavēro apkārtni un padomā par dzīvi. Tādā veidā var pamanīt ļoti daudz interesantas lietas, ko vispār nekad neesi ievērojis - to, ka sastrēguma laikā, kad mašīnām nav, kur likties, tramvaja vadītājs redz, ka nekas nemainīsies, bet uzstājīgi turpina trinkšķināt savu zvaniņu, to, ka īstenībā 90% cilvēku staigā paātrinātā gaitā, to, ka vienmēr pie Brīvības pieminekļa ir noliktas puķes, to, ka pēkšņi parciņā parādījies piemineklis Oskaram Kalpakam, ko es iepriekš nebiju ievērojis... Tādas sīkās lietiņas ļauj aizmirst par sakrājušajām problēmām un uzlabot garastāvokli.

Draugi palīdz saprast, ka tu neesi vienīgais, kam ir tādas problēmas un nereti viņi savejās pasniedz tā, ka tu sāc domāt, ka tu vēl dzīvo paradīzē ;). Nav jau labi salīdzināt sevi ar citiem, bet cilvēki tā ir veidot - ja kādam iet sliktāk nekā pašam, tad tas uzmundrina garastāvokli. Un tikai nesakiet, ka nejūtat atvieglojumu, kad uzzinat par drauga problēmām, kuras nepiemīt pašam? Vienmēr atbalstam un mēģinam palīdzēt, bet klusībā priecājamies, ka ar pašu viss ir kārtībā - tā pasaule un cilvēka domāšana ir iekārtojusies...

Bet kā ar savām motivācijas problēmām tiek galā citi?

Komentāri:

Nu pasāpini mani - tu jau gribi:

* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.