Kā pateikt "Nē"

Jānis Rubļevskis (koko) // 2007. gada 1. novembrī, 18:43 // #Dzīve // 8 komentāri 

Savā neapzinīgajā dzīvē esmu piedzīvojis pietiekami daudz, lai iemācītos pateikt "Nē", taču nekad neesmu to teicis gadījumos, ja man būtu iespēja pateikt "jā".

Ja patīk labāk lasīt angliski, tad domāju, ka šī posta saturu (tikai vēl pareizinātu ar 10000 vārdiem, taču ar daudz gruntīgākiem pamatiem) atradīsiet plašajā tīmeklī. Es pastāstīšu par savu smago ceļu līdz "Nē".

Tā kā esmu pielaidīgas dabas cilvēks un ļoti mīlu citus cilvēkus, bieži ir gadījumi, ka kāds man kaut ko prasa un es piesakos izpalīdzēt. Nevis tāpēc, ka man gribētos par to kādu samaksu, bet tāpēc, ka man patīk redzēt prieku cilvēka acīs, kad es spēju izpalīdzēt. Tās atstiņas ir tādas mirdzošas un dod nenormālu enerģiju arī man.

Draugiem atteikt ir praktiski neiespējams, kā arī tas ir sāpīgākais, ko var izdarīt. Gadās tā, ka apsoli, bet fiziski nespēj to izdarīt. Ja no manis tas prasa mazāk kā divas stundas laika, tad kāda runa? Esmu gatavs ziedot sevi par visiem 100% (lūdzu ļaunprātīgi neizmantot), taču ietilpīgāks laika posms konkrētajā dzīves momentā nav iespējams. Tā, piemēram, apsolīju Sirkei pietjūnēt lapeli, lai viņa varētu dinamiski mainīt savus mākslas darbus, taču fiziski nevaru tam piķerties. Nu viņa ir attapusies un meklē palīdzību citur. Un reāli škrobis, ka es to nevaru fiziski pavilkt, taču, ja tā padomā, jau otro gadu pats savu blogu nevaru nomigrēt uz jauno sistēmu, kaut arī tā jau ir daudz maz sakodēta un pat kaujas gatavībā.

Tagad nāk vieglākais - pasūtītāji (pamatā jau n-tās haltūras). Ir cilvēki, ar kuriem ir liels prieks sadarboties un šo sadarbību nedomāju pārtraukt tāpēc, ka vienmēr tieku daudz maz objektīvi informēts par padarāmo darbu un, ja arī kaut kas mainās, tad tas notiek saprāta robežās un saprātīgā laikā, taču visi tādi nav. Un, lai arī cik nepatīkami tas būtu, viņiem vienmēr palīdz Mērfijs. Redziet, sarunā cilvēks (Es) ar viņiem kaut ko, bet tad viņi pazūd. Vissaspringtākajā brīdī (priekš manis) viņi atkal parādās un prasa, lai kaut kas tiktu sataisīts līdz rītdienai (cik neparedzami!).

Pirmais šo cilvēku veids ir tādi, kuram sen ir atdots projekts un saņemta nauda, taču pēc 3 vai vairāk mēnešiem viņš zvana un saka, ka kaut kas esot lapā jāmaina un cer, ka es ne tikai mērkaķa ātrumā un idiota smaidu metīšos palīgā, bet arī tjūnēšu visu par velti. Tad nu atvainojiet, mīļie, es arī esmu cilvēks un nevaru visu pagūt. Šādiem cilvēkiem teikt "Nē" nav jēgas, taču drīkst pateikt patiesību: "Neko netaisīšu bez atsevišķas samaksas un tuvākais laiks (kā konkrētajā brīdī tas man ir gadījies) priekš Tevis atradīsies varbūt kaut kad pēc 10 mēnešiem!". Diemžēl parasti vēl pāris zvani jāuzklausa, bet tad cilvēks saprot, ka nemaz tik vitāli svarīgs tas sviests viņam nebija, jo es jau arī neesmu muļķis un galīgus sūdus nekodēju (es vismaz tā ceru).

Ir vēl viens pasūtītāju tips, kas ir vēl trakāks par tikko nosaukto. Šis tips ir jaunības kļūdas un pieredzes trūkuma radītais apstāklis, kad tiek aprunāts projekts un TU savā galvā saproti, ka visu var uztaisīt diezgan ātri un par attiecīgajām naudiņām. Projektu, protams, jāuzsāk ir nenormālā steigā un visam jābūt gatavam pēc 2 nedēļām (termiņš variē atkarībā no projekta lieluma). Lielākā kļūda ir papīru neparakstīšana. Cilvēks negrib pats pasēdēt dienu vai divas pie datora un uzrakstīt tās pārdesmit lapiņas specifikācijas. Kaut vai pamatfunkcijas, jo, pēc aptuveni pusotras nedēļas, kad kaut ko jau mēģini atrādīt, izrādās, ka vajadzējis šito tā, bet to savādāk un šito vēl kaut kā. Rezultātā TU, NABAGA IDIOTS, saproti, ka viss ir galīgā pakaļā, jāpārtaisa bez maz vai no nulles un neviens par to negrasās maksāt vairāk. Tādiem cilvēkiem ir jāsaka "Nē" uzreiz vai arī jāstrādā stingri pēc papīriem un par katru jaunievedumu jāpieprasa papildus samaksa un papildus izstrādes laiks. Bet vienalga, labāk pateikt ! Un tajā momentā jābūt stipram un nelokāmam: ģīmis kā akmens, balss kā pērkons un izturēšanās kā ledus.

Tā kā bija vairāk sāpe par to, kādā situācijā reizēm nokļūst koderi, tad pārējiem var gadīties nedaudz savādāk, bet līdzīgi notiek vienmēr un visur un grūtākais ir atteikt.

Cilvēciņ, padomā reizēm arī par sevi. Dzīvo tikai vienreiz!

Komentāri

Jau cik reizes Tu neesi atteicis nākt uz ASK spēlēm.. un ne tikai tur vien.. Nebūtu netīšām Tevi uz ielas pamanījis, varētu teikt, ka 1/2 gadu neesi manīts.. vienmēr Tev atrunas un atrunas :P

Tikai nevajag... Šoreiz ta piekritu! Un, man tiešām bija attaisnojoši iemesli!

Tu gan kaut kā ne uz manu dzimeni, ne uz jaungadu pagājšgad neieradies, puis!

Vajag organizēt tuvāk par Bebreni :P

A to 3h jāpavada ceļā vien.. to laiku takš var lietderīgāk izmantot :P

Da neko tu nejēdz... Pie tam tev jāpieaug un jāsaprot, ka dzert, tas nav lietderīgi! :D

Tikai nesāc te lekties.. A to veco laiku vārdā ielocīšu Tevi kastē :D

Es tevi somā varu salocīt :D

Tu laikam neesi redzējis manu alus vēderu, ka tā saki :D

Tā nu tas ir. Lai gan, skaties no gaišas puses, koderis, ir uzdevums, protams, to vajag precizēt, un aidā. Bet paskaties, nabaga dizaineri, no sākuma shēmu, pēc tam dizains, ja vēl nedod dievs, klients kaut ko pats ir izdomājis, bet nemāk izstāstīt, tad vakars uz ezera, es jau nevaru iejusties viņa ādā, dzīvot viņa dzīvi, bet bieži vien nākas. Vārdu sakot, nav tas trakākais, ja runā par pārstrādāšanu.

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.