Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Bija man dāvanu karte pagadījusies olimpijā (mammas, bet iepirkos es) un, protams, nekur citur, kā grāmatnīcā, šo naudu netērēju. Prikola pēc iepirktu sērijā Vēja suņa romāns izdotu grāmatu Kiberpilsēta Dienvidi. Pirku tikai tāpēc, ka patīk zinātniskā fantastika un apraksts par autoru liecināja, ka viņam ir pietiekami plašas zināšanas, lai uzrakstītu labu šajā žanrā ietilpstošu darbu.
Grāmata jau no paša sākumā iemet tevi tuvējā futūristiskajā nākotnē, kur cilvēki norēķinās ar interdolāriem, sarunājas beiziginglišā un dzer ūdeni, kam piemaisītas apreibinošas vielas. Cilvēki atpūšās virtuālā vidē, ķerot mega kaifu un atstājot tur visus savus iekrājumus. Tajā pašā laikā "kaut kur" tiek audzēta klonu armija, lai atbrīvotu sen atņemtu pilsētu (to pašu Kiberpilsētu), tomēr ideja nav tikai atņemt, bet noslaucīt pilnībā un vēlāk izbūvēt no jauna.
Lidojošas laivas mijas ar pilnpiedziņas džipiem, lāzerieroči mijas ar parastiem ieročiem, prāts mijas ar neprātu...
Grāmatas galvenā varone - jauna sieviete (tā ap divdesmit), kas izšķīrusies no drauga un atlaidusi uz Kiberpilsētu izklaidēties (trahtibidoksi)... Pastarpus nebūtu arī slikti pameklēt, kas noticis ar viņas tēvu, kas kara laikā tieši šeit ir pazudis.
Pati pilsēta ir tuksnesī un, protams, te lielākā problēma ir ūdens, kuru jaunās sievietes Maidas tēvs itkā tomēr kara priekšvakarā ir atradis. Protams, par ūdeni var nogalināt, bet Maidai kaut kā par daudz visu laiku veicas :D
Tajā pašā laikā kaut kur (neteikšu kur tieši, lai nespoilotu lasīšanu) tusē armija, kurai karu ir jāatriebj. Gorijs ir viens no otrā līmeņa vadītājiem, kam būs jākomandē savas karavīru vienības. Viņš nav klons, bet vēl paglābts bērna gados no nāves, taču tiek pičkāts ar zālītēm, lai neko neatcerētos, tomēr nekad jau nav tā, ka apziņa neizspēlētu citiem nepatīkamus jokus.
Pirmā grāmatas puse aizskrēja manī kā pirmais vēsais alus kauss pēc tāda pamatīga divstundu skrējiena pa futbola laukumu. Tiešām riju vārdus kā francūži rij vardes. Ievilka sevī, jo bija tik daudz foršu jaunu izdomājumu un smieklīgu nosaukumu, ka pat apjuku. Bet jāsaka, ka autors pārcentās ar sākumu un beigās spriedze izlīdzinājās. No grāmatas pēdējām lappusēm vispār gaidīju daudz vairāk, bet es jau neesmu autors - es tik lasītājs.
Kopumā grāmatai varētu iedot kādus 6 līdz 7 kokojus (pamatā tikai par pirmo pusi).
P.S. Jo vairāk lasu, jo kritiskāks palieku.
P.P.S. Pēc grāmatas sapratu, ka nākotnē būs tikai normāli vienu dienu gulēt ar vienu, bet otru dienu jau ar citu (ja tā, protams, nav Arābija) (un tas, par sievietēm runājot). Kā ir mūsdienās? Pritī mač ze seim, ne?
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.