Her Susanin #2 - diena #1, daļa #1 Jānis Rubļevskis (koko) / 31.08.2006. 19:55 / #Dzīve / 0 komentāri
Iepriekš rakstīju par ceļojuma sākumu un iemesliem kāpēc vispār tāds sanāca un kāpēc vispār bija tāds sastāvs... Solīju arī, ka būs turpinājumi... Te nu ir - pirmās dienas pirmā daļa, kas pagāja itin veiksmīgi...
Nolaidāmies Berlīnes Šēnfeldas lidostā paredzētajā laikā un nolēmām, ka jādodas ir uz Berlīnes centru, lai iebristu viesnīcā, noliktu mantas, tad nedaudz pastaigātos, paēstu pusdienas un visbeidzot nedaudz arī atpūstos no grūtā ceļa (viena stunda un 20 minūtes)... Jāsaka uzreiz, ka nesajutos tā, itkā būtu baigi tālu no mājām, jo laiks, kuru pavadījām ceļā ir tiešām ļoti smieklīgs, tāpēc uzreiz Berlīni sākām uztvert kā savas mājas, ja neņem vērā to, ka visur bija nepareizā valodā viss rakstīts.
Pirmais, kas ieleca acīs, bija burt E, kas rēgojās mums pretī ceļā no lidostas uz vilcienu staciju (kādi 100 metri)... Un tas bija pēc tam, kad bijām iepirkuši detalizētu Berlīnes karti (turpmāk tekstā - Bībele), paspējuši sašust, ka uzreiz pie izejas mūs nesagaida autobus un tamlīdzīgi.
Tā nu pa ceļam no Einšteina uz staciju sapratu, ka pat vāciešiem nav viss tik perfekti kā jamie mēģina visiem iestāstīt... Man, protams, tas bija ļoti liels gandarījums... Skatiet un daliet prieku ar mani attēlā, kas redzams zemāk... Tas errors ir saistīts ar to, ka nevar dators atrast saiti ar tīklā esošu citu datoru vai kaut kas tamlīdzīgs (neesmu tak vācietis).
Pēc tam, kad bijām nolikuši mantas viesnīcā un paziņojuši par savu veiksmīgu ierašanos, nolēmām, ka ir nedaudz jāpastaigājas, jo pulkstens bija tikai 12:30, bet paredzēties čekoties iekšā tikai 14:00..
Tā mēs aizgājām uz vienu no tuvējiem parciņiem...
Jāteic, ka man bija neizpratne par to, ka Berlīnē ir ļoti maz atkritumu tvertņu, taču apkārtne ir ļoti sakopta. Tiesa gan, pat uz ielām ir bieži sastopamas tādas atkritumu tvertnes, kuras sastāv no 3 urnām, lai atkritumus sašķirotu... Vēl patīkami tas, ka visā pilsētā ir ļoti daudz un ļoti smuki mauriņi, pa kuriem ir atļauts arī staigāt, tajos sēdēt, taču nekas nekur nav izmīdīts... Latvija tādā ziņā nerullē...
Uzbridām kaut kā nejauši pēc parciņiem, kuros bijām apskatījuši dažādas skulptūras, ar kurām es jūsu prātus un smadzenes stipri nenoslogošu, jo pats neatceros, kas tajās bija attēloti, uz Invaliden Strasse (jāsaka, ka teikums izdevās aptuveni tāds pats, kā agrāk rakstīja Atoms - garš, ar daudziem palīgteikumiem utt). Tā nu uz šīs ielas ieraudzīju savdabīgu darinājumu, ko Vācieši nosaukuši par invalīdu pludmali (varbūt tie pat nebija vācieši, jo rakstīts ir angļu valodā).
Par dienas primo daļu tad vajadzētu tā kā nedaudz arī beigt, jo pēc neliela apļa, kas igla kādu pusotru stundu, devāmies atpakāļ viesnīcas virzienā, pa ceļam ieturot ļoti garšīgas pusdienas... Pusdienas gatavoja uz ielas mūsu acu priekšā kāds aziātiskas izcelsmes pilsonis, kas angliski nesaprata nu nemaz... Pašu paikonu (īpašu dārzeņu, makaronu un sazinkā sacepumu un īpaši garšīgu vistas fileju apceptu un kraukšķīgā tādā garoziņā pasniegtu) mums ieteica kāds vācietis. Paldies viņam! Bija ļoti garšīgi... Tālāk sekoja, protams ievākšanās istabiņā un neliela atpūta...
Nevar nepieminēt to, ka uzreiz pamanījām vāciešu iecienītāko pārvietošanās veidu - ar velosipēdiem... Laikam ir tā - ar ko pārvietojās visvairāk, to arī visvairāk zog... Zemāk divi attēli ar to, ko pamanījām šā ceļojuma pirmajā daļā, bet neuztraucieties :) Katrā no nākamajām daļām pavīdēs kaut kas līdzīgs :)
P.S. Kā jau vienmēr, atgādinu, ka turpinājums sekos, manu mazo draudziņ.