Emīls Zolā - Lurda, Roma, Parīze

Jānis Rubļevskis (koko) // 2015. gada 6. martā, 11:17 // #Grāmatas

Lurda, Roma un Parīze

Moderni mūsdienās ir lasīt svaigāko literatūru, taču es joprojām uzskatu, ka svaigākā literatura nespēj sacensties ar klasisko nedz kvalitātes, nedz sižeta, nedz arī stāstījuma ziņā. Tad nu šoreiz par Emīla Zolā triloģiju par trim pilsētām: Lurdu, Romu un Parīzi. Daudz burtu un ir, ko arī pasacīt, tāpēc mēģināšu būt lakonisks.

Jāsāk ar manu kļūdu, kas varbūt nemaz nebija kļūda: Parīzi izlasīju kā pirmo. Man tā reizēm gadās, ka es lasu grāmatas, iepriekš par tām neko nezinot. Tā nu šoreiz arī - vispirms izlasīju grāmatu un tikai vēlāk palasīju par to kaut ko vairāk. Izrādījās, ka tā ir triloģijas pēdējā grāmata. Jaukākais bija tas, ka pirmās divas grāmatas arī atradu savā plauktā.

Visās grāmatās ir stāsts par kādu jaunu mācītāju Pjēru, kurš sāk apšaubīt savu ticību pret Dievu, jo ir diezgan daudz interesējies arī par zinātni un vairs nespēj akli ticēt brīnumam. Tad nu visās trīs grāmatās ir viņa piedzīvojumi, meklējot ceļu atpakaļ pie bezkompromisu ticības. Jāatzīst, ka grāmatas ir uzrakstītas tik labi, ka var lasīt arī neatkarīgi vienu no otras. Var pat lasīt apgrieztā secībā un būs forši uzzināt lielo bildi plašāk.

Lurda

Pirmā grāmata ir par to, kā slimiem cilvēkiem gadā reizi tiek rīkots svētceļojums no dažādām valsts un pasaules malām uz Lurdu. Šie neārstējami slimie cilvēki tad tur lūdz Svēto Jaunavu, lai šī tos dziedinātu. Katru gadu, protams, ir kāda kaudzīte cilvēku, kas tiek izdziedināti un kāda kaudzīte, kas nomirst. Pārējiem nekādu uzlabojumu nav.

Pjērs šajā grūtajā ceļā pavada savu bērnības draudzeni. Var pat teikt, ka tā ir viņa bērnības izredzētā sieviete, kurai traģiska nelaimes gadījuma dēļ tika paralizētas kājas. Kopā ar kājām arī viss pārējais ķermenis ir palicis jūtīgs pret sāpēm. Visādā gadījumā - meitene zaudējusi jēgu dzīvot un palikusi fiziskā pusaudža attīstībā, lai arī garīgi ir ļoti spēcīga un ticīga. Tā nu viņi abi brauc uz Lurdu, jo abi grib būt "dziedināti". Ja izdziedināta tiks meitene, tad arī Pjērs noticēs brīnumam un, iespējams, viņā atgriezīsies ticība "augstākajam".

Pastarpināti dvēseliskajiem pārdzīvojumiem tiek atklāta arī Lurdas Grotas rašanās vēsture, cilvēku pārdzīvojumi, cilvēku ticība. Neizpalikt arī bez alkatības un izvirtības. Ļoti uzskatāmi parādīts tieši mācītāju alkatīgums un mantrausība. Viņi rīko rituālus un svētceļojumus tieši tāpēc, lai vairāk nopelnītu. Kam ir nauda, tam ir vara, kas "svētajiem" tēviem ir vēl svarīgāka par naudu.

Stāsts pierakstīts interesantā stilā, respektīvi, katra nodaļa ir viena diena Pjēra dzīvē. Vai šajās dienās notika arī brīnumi? Izlasīsiet paši.

Roma

Posmā starp Lurdu un Romu Pjērs Parīzē sācis nodarboties ar labdarību un līdzcilvēku mīlestības sludināšanu. Viņš ir redzējis lielo postu nabadzīgo ļaužu vidū un, cik vien spēdams, palīdz viņiem gan ar naudas līdzekļiem, gan tīri ar pajumti. Viņam rodās iedvesma, kuras rezultātā tiek uzrakstīta grāmata "Jaunā Roma". Grāmata ir pieprasīta un to atbalsta Francijas garīdzniecībā augsti ieredzētas personas, bet pjērs uzzina, ka par viņa grāmatu iesniegta denunciācija, tāpēc viņš dodas uz Romu, lai mestos pāvesta priekšā uz ceļiem un aizstāvētu savu grāmatu pāvesta un Dieva priekšā.

Šī grāmata man bija grūtākā no visām. 590 lpp biezajā klucī aptuveni 2/3 bija Romas "smukumu" apraksts. Es uzzināju ne tikai topoloģiju, ne tikai skaisto faunu, ielas, kvartālus utt, bet uzzināju arī vismaz kādu desmit piļu sīku iekārtojumu. Jūs neticēsiet, cik daudzās krāsās (pamatā sarkanās) var būt noplukušas auduma tapetes Romas firstu pagrimušajās pilīs. Lai ieietu pie kāda ciemos, jāiziet caur trim lielām hallēm, kur daudzām ir lielas logu nišas, augsti griesti, koka vai marmora grīda un līdzīgi. Kardinālu pilīs ir speciālas telpas ar veciem artefaktiem no dzimtas iepriekšējiem garīgajiem līderiem - kāda veca cepure, kauss vai kaut kas līdzīgs. Autors gan ir pietiekami erudīts, lai ik pa laikam iemestu kādu intrigu pa vidu, lai galīgi neapnīk lasīt, bet fakti runā paši par sevi - kamēr izlasīju šos aprakstus, paspēju izlasīt vēl divas citas grāmatas. Problēma ir tā, ka tiešais grāmatas sižeta priekšmets - Pjēra sarakstītās "Jaunās Romas" aizstāvēšanas process - tā īsti sākās tikai grāmatas pēdējās 150 lapās un ilga arī tikai dās 90 lpp.

Šoreiz pastarpinātais stāsts ir par to, cik materiālistiska ir Roma. Par to, ka šeit nabadzība ir vēl lielāka kā Parīzē. Lielā krīze ir apstādinājusi straujo celtniecību. Aristokrātija ir izputējusi - bagāti palikuši tikai spekulanti un jaunie grāfi. Pat pāvests spekulācijās ir pakāsies ievērojamu summu Vatikāna naudas. Un viss balstās uz "melnās" un "baltās" tautas cīņu, kur melnie ir ticīgie, bet baltie ir neticīgie. Tad nu veidojas pelēkie.

Neiztiek arī bez mīlas intrigām, kur visvairāk rodas tenkas. Cilvēki nav akmeņi - ticīgie iemīlas ateistos, taču, kā izskatās, tajos laikos nemaz nebija vielgi šos divus ideoloģiski tik ļoti atšķirīgos dzīves stilus apvienot - ceļā stājās ne tikai ģimenes, bet arī sabiedrība, pie kuras tu piederi.

Bēdīgākais ir tas, ka intrigas norisinās visās jomās - visvairāk jau garīdzniecībā. Mācītāji (tur bija daudzas un dažādas pakāpes, kuras es nespēju atcerēties) cīnās par karjeras izaugsmi gan atļautiem, gan ne tik ļoti atļautiem līdzekļiem. Intrigu dēļ cilvēki cieš gan garīgi, gan arī fiziski. Būtībā - tāda riktīgi nesmuka vide, kurā es, piemēram, dzīvot negribētu.

Šoreiz grāmata uzrakstīta daudz savādākā stilā - sadalīta tiešām pa notikumiem, jo Romā pjērs pavada nevis dažas dienas, bet vairākus mēnešus.

Parīze

Jāatzīst, ka šī raksta tapšanas brīdī kopējo sižetu atceros labi, bet nianses ir nedaudz pabalējušas no manas atmiņas. Tas tikai tāpēc, ka šī grāmata tika izlasīta nu jau pirms gandrīz gada. Bet nu sūds ar atmiņu - zinu, ka šī bija labākā no trijām.

Beidzot darbība noris tieši Pjēra dzimtajā pilsētā - Parīzē. Gaisā virmo revolucionāra noskaņa, bet Pjērs jorpojām cīnās ar savu ticību taisnīgumam un labajam, joprojām sniedz mises mazajā Neijī baznīciņā.

Te kādu dienu viņš pamana uz ielas cilvēku, kura sievai un meitai tikko izpalīdzējis. Šis cilvēks ir aizdomīgi uztraukts un steigšus dodas kādā virzienā. Pjērs grib viņu apstādināt, bet pamana, ka ar viņu sastopas un sāk runāt paša brālis, kuru mūsu varonis nav saticis jau daudzus gadus savu savstarpējo domstarpību dēļ (mūsdienās gan šādas domstarpības būtu kaķim zem astes - jūs saprotat, kādu vietu es domāju, vai ne?).

Kad abi vīrieši izšķiras, Pjērs pamana, ka viņa brālis izseko cilvēku, ar kuru tikko runāja. Garš stāsts - īss - notiek "bladāc" ar visām no tā izrietošajām sekām - līķis, vainīgo meklēšana un Pjēra brāļa slēpšanās Pjēra mājās.

Šoreiz stāsts ir par to kā brāļi atkal apliecina viens otram mīlestību un pieķeršanos. Par to, kā mainās Pjēra uztvere, par to, kādas politiskās vēsmas virmo tā laika Parīzē un par to, kas tad abatam ir svarīgāks - baznīca vai laicīgā dzīve un līdzcilvēku mīlestība? Galu galā - stāsts ir par ģimeni.

Esmu pateicis jau nedaudz par daudz, bet jāsaka vēl tikai to, ka beidzot ir spraigums, beidzot lieki apraksti nenomāc sižetu un beidzot Pjērs atrod pats sevi un savu ģimeni.

Konklūžins

Grūti novērtēt šīs grāmatas kopumā, jo tās vieno tikai cilvēks, bet notikumi ir visai nesaistīti. Tad nu katru atsevišķi: Lurda - 7 kokoi; Roma - 6 kokoiParīze - 8 kokoi no 10. Ja nav spēka izlasīt visas, tad Parīzi tomēr iesaku izlasīt - tā ir vissparigākā un arī visīsākā.

Komentāri

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.