Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Jau otro vakaru ķeru atslodzi nenormāli foršu cilvēku sabiedrībā... Ehh ku ļauni ir pēc tam atgriezties laicīgajā pasaulē, bet neko nepadarīsi, ko vaig - to vaig! Vakar tika dalītas jūtas kopā ar Sirki filmā Lady In The Water, kas bija ļoti laba drāma ar šausmu filmas elementiem - tiešām iesaku noskatīties.
Un šodien jūtas dalījām tjijatā filmā Pulse, kas nav tik laba kā vakardienas, bet kompānija atsver visu pārējo :) Nedaudz pārņem baltā skaudība pret cilvēkiem, kas spēj tādās filmās baidīties, tādā veidā gūstot foršu adrenalīna devu... Tad jau sanāk, ka man ir jāiet labāk uz drāmām vai komēdijām, kur var paraudāt no līdzjūtības vai bēdām, tādā veidā gūstot reāli pozitīvas un kādu laiku paliekošas emocijas...
Šodien glābāmies (laikam jau mani vairāk glāba) no pārslodzes depresijas, pīpējot ūdenspīpi... Nenormāli labi ir tā vienkārši gulēt spilvenos un vilkt iekšā garšīgu dūmu, beigās secinot, ka nauda mums ir pie kāgas, pareizāk sakot, pie Sirkes kājiņām :)
Nu un atslodzei - nedaudz no tradicionālajām buļļu kakām tradicionālā domu plūsmā, ko lasīt nav obligāti :)
Un pamostas tumšzilas debesis vēlā vakarā... Pamostas un vienkārši ir... Tās raugās pār maziem cilvēciņiem, kas kustās pašplūsmā uz dažādām vietām... Neviens nav noteicis viņu maršrutu... Tie ir tā kā mazi punktiņi... Varbūt neviens pat viņus nepamana... Varbūt tas tas ir sliktāk kā iepļaukāt, bet varbūt tas sniedz mieru? Kas to lai zina? No rīta tas cilvēciņš paskatīsies uz tām pašām tumšzilajām debesīm un sapratīs, ka nekas nav viennozīmīgs... Nekas nav nepārprotams... Nekas nav nekustīgs... Nekas... Nekas... Nekas...
Varbūt jāsaka Sindromz vārdiem: "man joprojām ir pilnīgi paralēli", bet varbūt man gluži otrādi šoreiz ir pilnīgi perpendikulāri? Jo vairāk domā, jo mazāk saprot, jo vairāk guļ, jo mazāk redz, jo vairāk strādā, jo mazāk padara, jo vairāk skrien, jo mazāk paspēj...
Apstāties un palikt uz vietas... Ieaugt asfaltā, ieķerties ar rokām zālē, vienkārši atgulties un nedomāt... Vai to vispār var?
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.